Pavasara saules apmātie

Tā vien šķiet, ka pavasaris dabā ir kaut kā ļoti loģiski pārcēlies uz pavasari cilvēku prātos. Iespējams «lielķibele» ir tā nogurdinājusi jau tā depresīvo uztveri, ka tā ir aizmirsta. To ir tik tiešām interesanti pavērot, ka līdz ar jauka laika iestāšanos grūtības vai pat gaidāmais krahs ir aizgājis kaut kur otrā plānā. Ļaudīm ir laikam noriebušās sliktās ziņas un vairs netic labām ziņām. Man šķiet, ka cilvēkiem vairs neinteresē un neuztrauc, kurš tagad pie valdības ēkas piketē, jo liekas, ka tur kāds regulāri par vai pret kaut ko piketē un kaut ko stāsta, ka to vai to nevajag samazināt vai palielināt. Drīzāk tie pievēršas ļoti eksistenciāliem jautājumiem – jāsasēj puķes un gurķi, jāiestāda kartupeļi, jāizvelk vadziņas, vai ķirsis ziedēs, vai āboli nākamgad būs, utt. un «pofig» (atvainojiet) par tiem muldoņām, kuri «zīmējas» TV ekrānos un tiem ārprātiem, kas notiek apkārt.

Man šķiet labā ziņa ir tā, ka muļķīgā iedoma par to, ka – valdība vai kāds cits mums neļaus pazust, pagrimt, utt. ir nedaudz atsaldēta nost no sabiedrības daļas, kura domā, ka vainīgie ir mūsu «nabaga» deputāti. Sliktā ziņa – ka nekas jau nav beidzies un nav mainījies. Tie paši vīriņi un sieviņas (kā mēdz izteikties Pans Kleksis – lai viņam laba veselība) ir joprojām turpat, dara joprojām to pašu un dara tāpat kā līdz šim. Lai veidotos kaut kas jauns, kaut kam vecam ir jāatmirst. Es tik gribētu atgādināt vienu biznesa kontroles principu – veikto darbu ir jākontrolē citam nevis šī darba darītājam, jo pretējā gadījumā to nesauc par kontroli.

Prāta nogurums, norobežošanās un «modrības» trūkums man šķiet ir lielākais trumpis un ieguvums, ko panāca negatīvo un citādi slikto ziņu ārprātīgā gūzma, kura ir noslaucījusi jebkurus intereses asnus par notiekošo valstī – gan ekonomikā, gan politikā. Psihologi droši vien teiks, ka tā ir dabīgā reakcija – viņiem ir taisnība. Tikai nu tā «lielķibele» diemžēl nenogurst, nenorobežojas un modrību nezaudē. Man tā vien liekas, ka lielākās «ķibeles», kuras tagad cels gaismā dēļ apātijas ļoti «īzī» paslīdēs garām citkārt satrauktajām masām – sak tāpat jau ir slikti...

Tādēļ laikam ir jāsaka četras lietas (nevis divas kā Godmanim):
– Nu neizliksimies, ka «krīze» ir kaut kur tur ārā, ka esam jau lejā un ka tagad sliktāk nebūs un ka viss jau ir beidzies. Nu nav tā... un vēl kādu laiku nebūs. Lai gan mūsu vietējo apokalipšu zīmētājiem man šķiet arī nav taisnība (Ījabs, Kaža). Piekrītu uzskatam, ka jābūt taču arī kādai labai ziņai, tomēr nevajag aizmirst, kāda ir tā realitāte un iztēloties, ka ir cita realitāte.
– Otrs un laikam tas smagākais ar ko nebūšu īpaši populārs – man šķiet, ka krīzei ir jābūt vēl dziļākai un ir jābūt vēl smagākai, jo būsim jau godīgi – liela daļa no biznesa tā īsti neko nav sapratuši un izdarījuši secinājumus no šīs krīzes. Darbinieku un izmaksu samazinājums ir tehniska lieta un tur piedodiet, bet daudz prāta nevajag un ar to nu nebūtu jādižojas. Paskatoties, kā joprojām darbojas lielākā daļa uzņēmēji var teikt, ka krīzes vēl nav ir tikai tāda «lielķibele» - uz brīdi iekonservējam savas sireālās vīzijas par biznesu līdz brīdim, kad būs labāki laiki. Pēc idejas neko nemainām... Tiek kultivēts uzskats, ka ar tagad esošo domāšanu ir vienkārši jāpārlaiž šis laiks. Es gribētu teikt, ka vēl ir jābankrotē vismaz 40% uzņēmumu, ir jāattīrās šai videi un tad tik kaut ko veidot no jauna. Tas nekas, ka bizness atsevišķās nozarēs konsolidēsies – lai tā būtu, bet tas būs efektīgāks. Nesaprotu, kāpēc visiem ir tik paniskas bailes no konsolidācijas, pie mūsu smieklīgi mazā tirgus.
– Es domāju, ka šo laiku vajag izmantot lietderīgi un mācīties. Pie tam ne jau tā bezjēdzīgi ar skaistiem saucieniem uz lūpām, bet padziļināt zināšanas sfērās, kuras nav bijis laika apskatīti un izpētīti, kamēr bija tie trakie izaugsmes gadi. Kaut vai apgūt kādu svešvalodu. Izaugsmes laikā zināšanas brīžiem skaitījās pat negods – vājā puse. Un ne jau zinātniskajos grādos mērāmās zināšanas, lai gan arī tas tomēr par daudz ko liecina. Un ne jau zināšanas, kā un kam iedot kukuli, bet kā pārdomāti veidot biznesu. Paldies Dievam tas ir garām un ir jāturpina mācīties.
– Mācīties būt radošiem, nebaidīties un beigt vienreiz turēties pie tās mammas brunčiem ko sauc par Latviju. Ar to domājot tikai to labāko, tādēļ jau liela daļa mūsu uzņēmēji ir tik ļoti lokāli domājoši un tālāk par savu «pīļu dīķi» neredz, jo redz tādas zināšanas viņiem vienkārši nav. Ārpus Latvijas, tā māka iedot kukuli piedodiet, bet ir «pie vienas vietas», savukārt neko citu spīdošu parādīt nevaram. Un ja kāds runā par idejām, kuras mums ir atliku likām... lai nebūtu jāsaka rupjības - teiksim tā - mums ir ļoti daudz ko vēl mācīties!