Vismaz publiskajā telpā izskanējušās nedienas ap «Lido» raisīja pārdomas par kādu citu tēmu, saistībā ar šiem notikumiem. Un pārdomas ir par to, cik lielā mērā viens cilvēks ir spējīgs vadīt uzņēmumu. Kāds ir tas maksimālais darbību apjoms, ko viens cilvēks spēj pārraudzīt viens pats, lai nesāktu kļūdīties, lai nesāktu veidot utopijas?
Jūs varbūt iebildīsiet, ka «Lido» taču ir vadības komanda, utt.. Labi – nemānīsim sevi un citus – nav tur nekādas vadības komandas, tāpat kā tās nav «Lāču maizē», «Daugavā», «Valmiermuižas alū», «Pareks» un vēl rindā citu uzņēmumu, kuras faktiski vada viens cilvēks(Pareksā divi). Un visa pieminētā vadības komanda ir pavēļu izpildītāji. Tas nav kā pārmetums, jo katrs no manis nosauktajiem uzņēmumiem(lasi īpašniekiem) pateicoties īpašnieka(lasi vadītāja) entuziasmam ir sasniedzis tos rezultātus, kurus tas ir sasniedzis un tie ir cienījami. Katrs no tiem neskatoties uz izmēru, ir atpazīstams Latvijā(bet diemžēl tikai Latvijā nevis reģionā, izņemot Pareksu)
Tomēr tajā visā ir viens «bet». Un šis bet ir saistīts ar grūtībām, kuras piedzīvo visi minētie uzņēmumi. Tie sasniedzot noteiktu izmēru(acīmredzot īpašnieka spēju robežu) apstājas izaugsmē, stagnē un sāk iestigt dažāda rakstura problēmās – citam apgrozāmo līdzekļu trūkums, citam apgrozījuma trūkums, citam ražošanas neefektivitāte, kļūdas produktu pozicionējumā, mārketingā, utt.. Jautājums - kāpēc?
Ir vēl kāda interesanta iezīme šajos uzņēmumos(kas ir pilnīgi pretēja pēc manām domām daudz veiksmīgākos uzņēmumos) – šie uzņēmumi ir ļoti noslēgti. Un tam nav nekāda sakara ar publiskām uzstāšanām vai zīmēšanos – šie uzņēmumi, ir noslēgti citam skatījumam uz savām lietām, citam viedoklim ... arī kritiku (konstruktīvu). Nevēlēšanās tās apspriest, par tām diskutēt, jo uzņēmumā eksistē viena patiesība, kura netiek apspriesta – to visu var nosaukt vienā vārdā – stagnācija, kas ir jau ieprogrammēta uzņēmuma dzimšanas brīdī. Es neaicinu visu apspriest publiski, tomēr ir ļoti daudz citu veidu(visupirms jau izmantojot studentus, jo viņu ieteikumi būs bez maksas un ne vienmēr tas norāda uz to vērtību kā bezvērtīgi) kā vismaz kontrolēt pašam sevi, ja jau nu reiz esi šādā situācijā, jo katrs kļūdās... vai Microsoft būtu tas Microsoft, kas ir šobrīd, ja B.Geitss būtu visus lēmumus pieņēmis pats vai vadījies no savām iegribām? Un ko mēs varam mācīties no Apple milzīgām kļūdām un zaudējumiem 90-tos gados, kad uzņēmums gandrīz pazuda S.Jobsa iegribu un kļūdu vadīts? Bez viņa uzņēmums atkopās un šobrīd S.Jobs ir tikai produktu attīstības vadītājs, bet nevada uzņēmumu.
Ir tādi jēdzieni «Stratēģiskajā vadīšanā», kad runā par neveiksmīgiem uzņēmumiem – Ikara paradokss, Inerce un nekļūdīgais stratēģiskais redzējums – ir vērts par tiem palasīt un kritiski padomāt arī par sevi. Protams, iepriekšējo gadu augošā labklājība, patēriņš un apgrozījums, pieminētās problēmas piesedza un par tām tēmām runāt nozīmēja būt muļķim. Bet viss mainās... Tādēļ aicinu tos, kuriem ir šī vienreizējā iespēja būt priekšgalā – būt atvērtākiem citiem viedokļiem un veidot lemtspējīgu komandu ap sevi, nevis bezierunu izpildītāju kohortu, jo katram ir savu spēju limiti. Ir arī otrs ceļš – loģiski apzinoties savu spēju robežu, nebūvēt utopiskus plānus par sazin kādu attīstību (kura nav objektīvi iespējama), bet turēt uzņēmumu tajā izmērā, kurš Jums ir atbilstošs. Man liekas(jo es tiešām nezinu faktus), ka dažkārt bankas šo apstākli labi apzinās un bieži vien liedz aizdevumus šādiem uzņēmumiem. Protams, jo risks ir pārāk augsts...
otrdiena, 2010. gada 28. septembris
trešdiena, 2010. gada 20. janvāris
Korejas piezīmes #5 - Par studentiem, studijām – pārsteigumi, pārdomas.
Mana studentu grupa ir ļoti raiba. Sākot no pirmā kursa arheologiem līdz 4. kursa biznesa vadības studentiem. Protams, arī sapratnes un uztveres ātrums ir atšķirīgs un kā jau visur pasaulē ir arī studenti, kuriem ir vajadzīgi tikai kredītpunkti
Ar ko tad raksturojas šejienes publika? Nu, pirmkārt, jau ar to hierarhijas ievērošanu par ko rakstīju iepriekš. Otrkārt, viņi tomēr kautrējas runāt, jo viņi uztraucas par savu angļu valodu un ne tik daudz varbūt manā priekšā kā savu kursa biedru priekšā. Resp. viņos ir lielas bailes kļūdīties, tādēļ viņi cenšas nerunāt, bet klausīties. Resp. jautājumi no auditorijas visdrīzāk netiks sagaidīti. Ja viņiem kaut kas nav skaidrs, viņi pēc lekcijas pienāk un pajautā. Savukārt ja tiks uzdots jautājums auditorijai, viņi apmulst un zaudē arī pēdējās angļu valodas paliekas resp. neatbild. Lai gan reaģē uz jokiem vai, piemēram, pārsteidzošām lietām, kas viņiem ir pārsteigums. Liela problēma ir angļu valoda, jo pa lielai daļa viņi saprot, bet nespēj paši runāt.
Trešā lieta, kas traucē manam priekšmetam – stratēģiskā vadīšana ir tas, ka Āzijā nav pieņemts izteikt savu viedokli augstākas hierarhijas cilvēkam(pasniedzējam) un nav pieņemts uzdot jautājumus. Ja Tu uzdosi jautājumus, tad visdrīzāk pēc lekcijas Tev prasīs – nu Tu slims esi vai, kas Tev vainas? Resp tas, ka nav pieņemts izteikt viedokli, jo tas nav pieklājīgi. Nu tas drusku traucē manā tematā, jo viņiem visu laiku ir jāizsaka viedoklis, jādomā, jāanalizē. Tādēļ sanāk, ka es viņus baigi „stūmu sienā”, ka jārunā, jāprezentējas. Es domāju, tā prezentēšanās lieta viņiem bija liels pārdzīvojums - kursa laikā 6 prezentācijas. Lai arī ne garas, tomēr – publiski jāuzstājas, jākļūdās(kas ir neizbēgami runājot) un jāklāsta savs viedoklis- resp. viss pretrunā iepriekšējai pieredzei.
Par pašām prezentācijām, nu tas ir viens numurs, kur viņi mani tiešām paņēma uz izbrīnu. Pašas prezentācijas tiek sagatavotas tik augstā līmenī, ka es varu teikt, ka mūsu studenti viņiem var pienest tikai ūdeni. Tas bija reāls šoks. Otrs šoks man – man bija iespēja parunāties ar vienu no pasniedzēju asistentēm, kura ir arī manā klasē – es pajautāju, cik ilgi viņi gatavoja prezentāciju, kura bija tiešām super. Viņa teica, ka jā atzīme esot ļoti augsta (10) un ka esot bijis vērts 9 !!!!!!!!! stundas gatavot prezentāciju. Vai Jūs varat stādīties priekšā, ka mūsu studenti 9 h gatavotu vienu 10 min prezentāciju, kuras kursā 6-7 gab.. Vot tas bija numurs! Nu tiesa ar to runāšanu viņiem, protams, ir švaki. Viņi pārsvarā nolasa to, kas ir rakstīts uz ekrāna, jo tā dara visi pasniedzēji skolā. Resp verbālā prezentēšanas prasme ir blāva, bet saturs un kā saka - bilde ir reāli pārsteidzoši augstā līmenī. Tas vēlreiz un vēlreiz deva man iespēju mācīties par tēmu – „stulbā seja”. Jo, protams, ka tiek uzdoti „muļķīgi” jautājumi, rādītas „stulbas sejas” grupas darbos, lekciju laikā un es vēlreiz un vēlreiz pārliecinājos, par savas teorijas patiesumu, ka viņi galīgi nav stulbi un arī arheologs ir spējīgs ļoti labā līmenī (ko būtu jāpamācās pat mūsu MBA studentiem) izanalizēt uzņēmumu.
Bija arī viens starpgadījums visā tajā mācību procesā. Kursā biju paredzējis 2 kontroldarbus un gala eksāmenu. Pēc otrā kontroldarba saņēmu anonīmu e-pastu, ka nu esot redzēti kādi 3 studenti, kas noraksta, kas nav atļauts. Opā.... Pie tam formāts kā tas tika pasniegs bija tiešām aziātu kultūras paraugstundas cienīgs. Būtība tāda - es dodu iespēju studentiem 5 min ieskatīties savās piezīmēs un tad ir jāraksta esejas veidā atbildes uz 5 jautājumiem. Tas ir kontroldarbs. Tad e-pasts bija sekojošs: „Sakiet lūdzu vai bija atļauts skatīties piezīmēs pēc 5 minūtēm. Es redzēju, ka daži studenti(neredzēju viņu sejas) izmantoja piezīmes arī pēc 5 minūtēm un es domāju, ka tas nav pareizi. Es ilgi nespēju saņemties uzrakstīti jums vēstuli, bet tomēr to izdarīju.” Nu es nokonsultējos ar vietējo Anglieti, kā reaģēt uz šādu situāciju un pieņēmu lēmumu, ka kontroldarbs, kas rakstīts tiek atcelts un bez iepriekšēja brīdinājuma uzlieku nākošo kontroldarbu, kurš aizvietos iepriekšējo ar citiem jautājumiem. Kad to pateicu auditorijā – ka man ir info, ka ir norakstīts, ka tagad būs nākošais kontroldarbs, normāla (manā uztverē) reakcija būtu vispirms pārsteigums sejās un tad škrobe, ka atkal jāraksta un ko Jūs domājat .... – pilnīgi nekādas reakcijas, visi ātri sameklēja lapiņas un rāmi rakstīja.... Fūūūū... vot ko nozīmē respekts – profesors nolēma, mēs darām – nekādu iebildumu...
Tad interesanti bija paklausīties tīri profesionāli, kas viņus uztrauc un kam viņi pievērš uzmanību analizējot uzņēmumu ārējo vidi. Resp., kādi faktori viņiem ir būtiski. Var redzēt, ka analizējot ārējo vidi viņi ļoti līdzīgi kā mūsu studenti un arī uzņēmēji ir ļoti orientēti uz vietējo tirgu un patēriņu. Tiesa lielie uzņēmumi ir pilnīgi pretēji, tur lien ārā jau globāla rakstura faktori. Bet principā var just, ka domāšana ir diezgan lokāla, bet tas varētu būt arī šīs universitātes īpatnība, jo tā ir reģionāla universitāte. Viņi piemēram pilnībā ignorē resursu izsmeļamības jautājumu, resp tiek uztverts pašsaprotami, ka resursi ir un viss. Ka būs dārgāki, ka var beigties.... hmm, tiešām? Zaļās enerģijas iegūšana – hmm interesanti... Viņi arī uztraucas par demogrāfiju, ka iedzīvotāju skaits vairs nepieaug tik strauji, kā agrāk, ka nebūšot tik daudz pircēju (nam bi vaši probļemi). Tiek runāts, ka ārējos tirgos ir ļoti daudz ierobežojumu, kaut gan viņu pašu tirgus ir ļoti regulēts tirgus(to viņi kaut kā neredz) , sevišķi smagi esot Eiropa. Bet tādi faktori, kā, piemēram, lojalitāte, demogrāfija, vai ekonomiskie faktori, kultūras faktori ir diezgan nesvarīgi viņiem. Tas ir interesanti.... Savukārt, kad viņi analizē uzņēmumus, analīze ir tiešām kritiska un parādās interesanti aspekti par uzņēmumiem, piemēram, viņi kritizē Hyundai, ka tas ir „Stuck in the midle”. Ka Samsung nespēj sasniegt savus mērķus, utt.. Viņi runā par atkarību no Japānas par sīko čipu piegādi, utt.. ļoti kvalitatīvi un pamatoti.
Viens no pasniedzējiem stāstīja, ka esot ļoti atšķirība starp Seulas studentiem un pārējiem. Ka pēc idejas varot pat vizuāli atpazīt studentu no Seulas, jo tie ir pašpārliecinātāki un arī esot labāki – nu kā saka nosmeļ krējumu!. Pašas universitātes ir labākas, utt... resp. vidējā Korejieša sapnis ir izmācīties Seulā un tur strādāt. Pilsēta ar 22 miljoniem iedzīvotāju – tā, lūk!
Ar ko tad raksturojas šejienes publika? Nu, pirmkārt, jau ar to hierarhijas ievērošanu par ko rakstīju iepriekš. Otrkārt, viņi tomēr kautrējas runāt, jo viņi uztraucas par savu angļu valodu un ne tik daudz varbūt manā priekšā kā savu kursa biedru priekšā. Resp. viņos ir lielas bailes kļūdīties, tādēļ viņi cenšas nerunāt, bet klausīties. Resp. jautājumi no auditorijas visdrīzāk netiks sagaidīti. Ja viņiem kaut kas nav skaidrs, viņi pēc lekcijas pienāk un pajautā. Savukārt ja tiks uzdots jautājums auditorijai, viņi apmulst un zaudē arī pēdējās angļu valodas paliekas resp. neatbild. Lai gan reaģē uz jokiem vai, piemēram, pārsteidzošām lietām, kas viņiem ir pārsteigums. Liela problēma ir angļu valoda, jo pa lielai daļa viņi saprot, bet nespēj paši runāt.
Trešā lieta, kas traucē manam priekšmetam – stratēģiskā vadīšana ir tas, ka Āzijā nav pieņemts izteikt savu viedokli augstākas hierarhijas cilvēkam(pasniedzējam) un nav pieņemts uzdot jautājumus. Ja Tu uzdosi jautājumus, tad visdrīzāk pēc lekcijas Tev prasīs – nu Tu slims esi vai, kas Tev vainas? Resp tas, ka nav pieņemts izteikt viedokli, jo tas nav pieklājīgi. Nu tas drusku traucē manā tematā, jo viņiem visu laiku ir jāizsaka viedoklis, jādomā, jāanalizē. Tādēļ sanāk, ka es viņus baigi „stūmu sienā”, ka jārunā, jāprezentējas. Es domāju, tā prezentēšanās lieta viņiem bija liels pārdzīvojums - kursa laikā 6 prezentācijas. Lai arī ne garas, tomēr – publiski jāuzstājas, jākļūdās(kas ir neizbēgami runājot) un jāklāsta savs viedoklis- resp. viss pretrunā iepriekšējai pieredzei.
Par pašām prezentācijām, nu tas ir viens numurs, kur viņi mani tiešām paņēma uz izbrīnu. Pašas prezentācijas tiek sagatavotas tik augstā līmenī, ka es varu teikt, ka mūsu studenti viņiem var pienest tikai ūdeni. Tas bija reāls šoks. Otrs šoks man – man bija iespēja parunāties ar vienu no pasniedzēju asistentēm, kura ir arī manā klasē – es pajautāju, cik ilgi viņi gatavoja prezentāciju, kura bija tiešām super. Viņa teica, ka jā atzīme esot ļoti augsta (10) un ka esot bijis vērts 9 !!!!!!!!! stundas gatavot prezentāciju. Vai Jūs varat stādīties priekšā, ka mūsu studenti 9 h gatavotu vienu 10 min prezentāciju, kuras kursā 6-7 gab.. Vot tas bija numurs! Nu tiesa ar to runāšanu viņiem, protams, ir švaki. Viņi pārsvarā nolasa to, kas ir rakstīts uz ekrāna, jo tā dara visi pasniedzēji skolā. Resp verbālā prezentēšanas prasme ir blāva, bet saturs un kā saka - bilde ir reāli pārsteidzoši augstā līmenī. Tas vēlreiz un vēlreiz deva man iespēju mācīties par tēmu – „stulbā seja”. Jo, protams, ka tiek uzdoti „muļķīgi” jautājumi, rādītas „stulbas sejas” grupas darbos, lekciju laikā un es vēlreiz un vēlreiz pārliecinājos, par savas teorijas patiesumu, ka viņi galīgi nav stulbi un arī arheologs ir spējīgs ļoti labā līmenī (ko būtu jāpamācās pat mūsu MBA studentiem) izanalizēt uzņēmumu.
Bija arī viens starpgadījums visā tajā mācību procesā. Kursā biju paredzējis 2 kontroldarbus un gala eksāmenu. Pēc otrā kontroldarba saņēmu anonīmu e-pastu, ka nu esot redzēti kādi 3 studenti, kas noraksta, kas nav atļauts. Opā.... Pie tam formāts kā tas tika pasniegs bija tiešām aziātu kultūras paraugstundas cienīgs. Būtība tāda - es dodu iespēju studentiem 5 min ieskatīties savās piezīmēs un tad ir jāraksta esejas veidā atbildes uz 5 jautājumiem. Tas ir kontroldarbs. Tad e-pasts bija sekojošs: „Sakiet lūdzu vai bija atļauts skatīties piezīmēs pēc 5 minūtēm. Es redzēju, ka daži studenti(neredzēju viņu sejas) izmantoja piezīmes arī pēc 5 minūtēm un es domāju, ka tas nav pareizi. Es ilgi nespēju saņemties uzrakstīti jums vēstuli, bet tomēr to izdarīju.” Nu es nokonsultējos ar vietējo Anglieti, kā reaģēt uz šādu situāciju un pieņēmu lēmumu, ka kontroldarbs, kas rakstīts tiek atcelts un bez iepriekšēja brīdinājuma uzlieku nākošo kontroldarbu, kurš aizvietos iepriekšējo ar citiem jautājumiem. Kad to pateicu auditorijā – ka man ir info, ka ir norakstīts, ka tagad būs nākošais kontroldarbs, normāla (manā uztverē) reakcija būtu vispirms pārsteigums sejās un tad škrobe, ka atkal jāraksta un ko Jūs domājat .... – pilnīgi nekādas reakcijas, visi ātri sameklēja lapiņas un rāmi rakstīja.... Fūūūū... vot ko nozīmē respekts – profesors nolēma, mēs darām – nekādu iebildumu...
Tad interesanti bija paklausīties tīri profesionāli, kas viņus uztrauc un kam viņi pievērš uzmanību analizējot uzņēmumu ārējo vidi. Resp., kādi faktori viņiem ir būtiski. Var redzēt, ka analizējot ārējo vidi viņi ļoti līdzīgi kā mūsu studenti un arī uzņēmēji ir ļoti orientēti uz vietējo tirgu un patēriņu. Tiesa lielie uzņēmumi ir pilnīgi pretēji, tur lien ārā jau globāla rakstura faktori. Bet principā var just, ka domāšana ir diezgan lokāla, bet tas varētu būt arī šīs universitātes īpatnība, jo tā ir reģionāla universitāte. Viņi piemēram pilnībā ignorē resursu izsmeļamības jautājumu, resp tiek uztverts pašsaprotami, ka resursi ir un viss. Ka būs dārgāki, ka var beigties.... hmm, tiešām? Zaļās enerģijas iegūšana – hmm interesanti... Viņi arī uztraucas par demogrāfiju, ka iedzīvotāju skaits vairs nepieaug tik strauji, kā agrāk, ka nebūšot tik daudz pircēju (nam bi vaši probļemi). Tiek runāts, ka ārējos tirgos ir ļoti daudz ierobežojumu, kaut gan viņu pašu tirgus ir ļoti regulēts tirgus(to viņi kaut kā neredz) , sevišķi smagi esot Eiropa. Bet tādi faktori, kā, piemēram, lojalitāte, demogrāfija, vai ekonomiskie faktori, kultūras faktori ir diezgan nesvarīgi viņiem. Tas ir interesanti.... Savukārt, kad viņi analizē uzņēmumus, analīze ir tiešām kritiska un parādās interesanti aspekti par uzņēmumiem, piemēram, viņi kritizē Hyundai, ka tas ir „Stuck in the midle”. Ka Samsung nespēj sasniegt savus mērķus, utt.. Viņi runā par atkarību no Japānas par sīko čipu piegādi, utt.. ļoti kvalitatīvi un pamatoti.
Viens no pasniedzējiem stāstīja, ka esot ļoti atšķirība starp Seulas studentiem un pārējiem. Ka pēc idejas varot pat vizuāli atpazīt studentu no Seulas, jo tie ir pašpārliecinātāki un arī esot labāki – nu kā saka nosmeļ krējumu!. Pašas universitātes ir labākas, utt... resp. vidējā Korejieša sapnis ir izmācīties Seulā un tur strādāt. Pilsēta ar 22 miljoniem iedzīvotāju – tā, lūk!
Korejas piezīmes #4 - Lietas pie kā pierast.
Ir dažas lietas, kuras eiropietim ir pagrūti izprast un pie kā pierast šeit – mums tas ir jātrennējas, lai pierastu.
1. „Stulbās sejas” barjera.
Piedodiet par savādo nosaukumu, bet es to tā sauktu, resp. paskatoties uz viņu sejām un reakcijām, kad ir jākomunicē bieži liekas, ka viņi sataisa tādu seju, ka liekas – nu viss šitie ļaudis ir pilnīgi duraki. Lai man, protams, atvaino korejieši par tādu, ja tā var tikt, necieņu pret viņiem, bet es domāju, ka katrs Eiropietis ar to sastopas. Tikai ziniet kā - visi ir tik pieklājīgi un līdz riebumam politkorekti, ka saka, nu jā viņi varbūt līdz galam neizprot, ko es gribēju teikt, vai tas, ko es teicu nebija pietiekami labi noformulēts. Es saku kā ir – viņi izskatās stulbi. Jo tā seja mūsu izpratnē pauž tādu stulbumu, ka neko citu tu vienkārši nespēj iedomāties. Un tad ir tas smagākais punkts, ka pie tā ir vienkārši jāpierod, un tam ir jāpārkāpj pāri, jo viņi nudien nav stulbi un tā ir liela kļūda tā domāt. Viņiem vienkārši ir tādi sejas vaibsti, kas pauž aizdomāšanos, bet mūsu acīs izskatās, ka viņš rāda stulbu seju un pie tam vēl smaida(eiropietim izskatās, ka stulbi smaida). Resp. tā bija pirmā lieta, kam bija jātiek pāri, neuzskatīt viņus par stulbiem, dēļ sejas vaibstiem, kādus mēs tos redzam (cik nav redzētas filmas kur resnais eiropietis domā, ka aziāti ir zemāka šķira un ir stulbāki cilvēki – tā nav, ticiet man – tā nav).
2. Ievērot hierarhijas principu – uzturēt barjeru!
Un tā ir otrā grūtība ar ko ir jāsaskaras. Jo mēs esam pieraduši, ka visi cilvēki ir plus mīnus vienādi un mēs attiecamies pret visiem iesākumā draudzīgi, mēģinām sadraudzēties, vismaz iepazīties, utml., bet nekādā gadījumā nesākam ar sociāla stāvokļa ievērošanu, mākslīgas barjeras un attāluma ieturēšanu. Bet tā ir lieta, ko šeit ir jāievēro, attiecībās ar studentiem, attiecībās ar pārējiem pasniedzējiem. Resp, ja Tu esi pasniedzējs, tad studentam ir jāļauj nākt pie Tevis nevis Tu pieej pie darba grupas, ja viņiem ir jautājums, jo ja Tu tā nedari, viņi nejūtas labi, viņi ir apjukuši. Jo pasniedzējam vai vecākam vīrietim ir daudz lielāka vara un autoritāte (nesalīdzināmi lielāka) nekā mūsu sabiedrībā. Ir jāiemācās būt snobiskam, bet vienlaikus pietiekami draudzīgam. Arī tas nav viegli. Jāpierod pie tā, ka to ko Tu saki, tas tiek uztverts kā aksioma – Tavi spriedumi, teiktais netiek apstrīdēts. Īstenībā tā ir arī liela atbildība par teikto vārdu(protams, ja Tev ir tāda iekšējā atbildība). Vai šādās kategorijās domā arī vietējie pasniedzēji es nezinu, es domāju atbildību. Resp. ir jāprot apieties ar varu un to lietot, jo tā Tev tiek piešķirta.
1. „Stulbās sejas” barjera.
Piedodiet par savādo nosaukumu, bet es to tā sauktu, resp. paskatoties uz viņu sejām un reakcijām, kad ir jākomunicē bieži liekas, ka viņi sataisa tādu seju, ka liekas – nu viss šitie ļaudis ir pilnīgi duraki. Lai man, protams, atvaino korejieši par tādu, ja tā var tikt, necieņu pret viņiem, bet es domāju, ka katrs Eiropietis ar to sastopas. Tikai ziniet kā - visi ir tik pieklājīgi un līdz riebumam politkorekti, ka saka, nu jā viņi varbūt līdz galam neizprot, ko es gribēju teikt, vai tas, ko es teicu nebija pietiekami labi noformulēts. Es saku kā ir – viņi izskatās stulbi. Jo tā seja mūsu izpratnē pauž tādu stulbumu, ka neko citu tu vienkārši nespēj iedomāties. Un tad ir tas smagākais punkts, ka pie tā ir vienkārši jāpierod, un tam ir jāpārkāpj pāri, jo viņi nudien nav stulbi un tā ir liela kļūda tā domāt. Viņiem vienkārši ir tādi sejas vaibsti, kas pauž aizdomāšanos, bet mūsu acīs izskatās, ka viņš rāda stulbu seju un pie tam vēl smaida(eiropietim izskatās, ka stulbi smaida). Resp. tā bija pirmā lieta, kam bija jātiek pāri, neuzskatīt viņus par stulbiem, dēļ sejas vaibstiem, kādus mēs tos redzam (cik nav redzētas filmas kur resnais eiropietis domā, ka aziāti ir zemāka šķira un ir stulbāki cilvēki – tā nav, ticiet man – tā nav).
2. Ievērot hierarhijas principu – uzturēt barjeru!
Un tā ir otrā grūtība ar ko ir jāsaskaras. Jo mēs esam pieraduši, ka visi cilvēki ir plus mīnus vienādi un mēs attiecamies pret visiem iesākumā draudzīgi, mēģinām sadraudzēties, vismaz iepazīties, utml., bet nekādā gadījumā nesākam ar sociāla stāvokļa ievērošanu, mākslīgas barjeras un attāluma ieturēšanu. Bet tā ir lieta, ko šeit ir jāievēro, attiecībās ar studentiem, attiecībās ar pārējiem pasniedzējiem. Resp, ja Tu esi pasniedzējs, tad studentam ir jāļauj nākt pie Tevis nevis Tu pieej pie darba grupas, ja viņiem ir jautājums, jo ja Tu tā nedari, viņi nejūtas labi, viņi ir apjukuši. Jo pasniedzējam vai vecākam vīrietim ir daudz lielāka vara un autoritāte (nesalīdzināmi lielāka) nekā mūsu sabiedrībā. Ir jāiemācās būt snobiskam, bet vienlaikus pietiekami draudzīgam. Arī tas nav viegli. Jāpierod pie tā, ka to ko Tu saki, tas tiek uztverts kā aksioma – Tavi spriedumi, teiktais netiek apstrīdēts. Īstenībā tā ir arī liela atbildība par teikto vārdu(protams, ja Tev ir tāda iekšējā atbildība). Vai šādās kategorijās domā arī vietējie pasniedzēji es nezinu, es domāju atbildību. Resp. ir jāprot apieties ar varu un to lietot, jo tā Tev tiek piešķirta.
piektdiena, 2010. gada 15. janvāris
Korejas piezīmes #3 – Ēdiens un pārtika.
Kā jau katram latvietim arī man ēdiena jautājums ir svarīga dzīves sastāvdaļa, beigu galā – ēdiens un ēšana ir viena no baudām un jāsaka, ka Korejā šī bauda ir izkopta. Tiesa nedaudz iedziļinoties tomēr top skaidrs, ka Korejieši to ir padarījuši par fizioloģisku procesu, bet saturs joprojām ir baudpilns.
Kāpēc Korejieši ēšanu ir padarījuši par fizioloģisku procesu? Nu tādēļ, ka viņi ēšanu daļēji uzskata par laika izšķiešanu, tādēļ lūdzu nebrīnieties, ja no malas izskatās, ka viņi vienkārši «piestumj māgu». Pirmkārt, viņi «māgu nepiestumj» mums pierastā izpratnē - tā ka pēc tam elš un pūš. Viņi paēd, bet nepieēdās. Otrkārt, viņi ēd ļoti ātri – resp. cenšas tam netērēt daudz laika. Tas arī padara to procesu par nedaudz fizioloģisku. Hlops, hlops un vakariņas vai pusdienas ir beigušās, lai gan galds ir pilns ar līdz pat 20 dažāda izmēra bļodiņām ar raibu raibo saturu. Pie galda parasti viņi nerunā, bet klusējot ēd. Tiesa jaunā paaudze visās tradicionālajās parašās ievieš modernās tendences un šobrīd viņi runā pie galda un vakariņas var būt pat 2h garas (salīdzinām ar Itāliju vai Spāniju un 4-5 stundu garām vakariņām).
Ēd, protams, ar kociņiem jeb čopstikiem, izplatīts veids ir nerūsējošā tērauda kociņi. Ar kuriem, starp citu, ir salīdzinoši grūti operēt, jo ēdiens labāk slīd nost, salīdzinājumā ar koka vai bambusa kociņiem. Ņemt ēdienu ar rokām sevišķi vecāku cilvēku klātbūtnē ir nepieklājīgi.
Mans viedoklis un ieteikums meitenēm, ja kāda grib notievēt – Korejiešu ēdiens ir riktīgi piemērots, jo no tā toč nevar palikt resns, bet var notievēt un tuvoties viņu slaidumam īpaši nesaspringstot.
Ēdiena pagatavošana.
Ēdiens korejiešu virtuvē ir pamatā tikai un vienīgi svaigs, resp. tiek pagatavotas pusdienas vai vakariņas 5 min laikā no svaigiem produktiem. Izplatītākais veids, kā tiek gatavots ēdiens ir vārot. Resp. ir plānas gaļas šķēlītes(pamatā viņi lieto liellopu), kuras iemetot vārošā garšvielu zupā ir gatavas apm. 30sek līdz max 1 min laikā. Tad tās izmakšķerē ārā ar kociņiem un ēd. Šajā zupā tiek vārīts viss – svaigas lapas, kāposti, salāti, gaļa, zivis, sēnes, utt... tad to ēd.
Restorānos izplatīts veids, kā gatavot ēdienu ir galds, kurā ir iemontēta gāzes plītiņa un tad Tu pats vari ņemties un cept vai vienkārši saglabāt siltu to zupu. Otra versija galdā ir iemontēts tāds, kā grozs, kurā tiek iebērtas kvēlojošas ogles, uzliek čuguna sietu un uz tā tiek liktas gaļas(tiesa cūkgaļas) plānas šķēlītes un ceptas. Tad šīs šķēlītes tiek ietītas salātu lapā ar piciņu rīsu un bāžam mutē!
Jā, jāpiemin ir galds... galds restorānā ne gluži atbilst mūsu izpratnei par galdu. Iedomājamies, normālu galdu, kuram ir nozāģētas kājas, tā ka atstāj tikai apm. 30-40cm garas – tas ir korejiešu tradicionāls galds. Sēž viņi uz grīdas vai spilvena un grīda ir siltā grīda. Korejieši izrādās ir ieviesuši siltās grīdas apkuri, jau sen, sen!!!!!!
Respektīvi ēdiena sagatavošana ir tāda, ka ēdiens ir ļoti svaigs un tā pagatavošanai nevajag daudz laika. Viņi gandrīz nelieto maizi. Kā jau pieminēju viņu ēdiens ir nelielās porcijās, bet lielā dažādībā, piemēram, normāli ka restorānā tiek pasniegtas kādas 3 dažādas zupas, 5 dažādi salāti un ne vienmēr var saprast, kas ir pamatēdiens, jo tāda jēdziena šeit īsti nav, jebkurš ēdiens ir teiksim tā - izsmērēts pa visādiem sīkumiem.
Kad viņi gatavo ēdienu viņi gatavo katru sastāvdaļu atsevišķi, lai nejauktu krāsas un garšas. Tas esot svarīgi.
Ēdiens pats.
Ēdiens ir salīdzinoši ass, bet ne viss no tā, dažas lietas ir nenormāli asas (pēc manām domām), dažas nav nemaz. Viņiem ir nacionāls ēdiens Kimči – skābēti kāposti ar asu mērci... brrrrrrrr. Tā kā es neesmu asu ēdienu cienītājs, es šo svarīgo elementu paldies Dievam kaut kā biju palaidis garām un arī nejūtos kaut ko zaudējis. Tikai nedomājiet, ka tā ir liela bļoda ar tādu brīnumu – nē - tas ir mazāk kā pus sauja.
Protams, rīsi un rīsiem tiek izrādīta tāda pati cieņa, kā mums maizei, varbūt pat lielāka, jo tas ir vienīgais ēdiens, ko viņi neatstāj uz galda pēc ēšanas. Tātad tradicionālajā korejiešu virtuvē maizes nav, ir rīsi un salāti arī ziemā. Starp citu, veikalā ir atsevišķa salātu nodaļa, kur var iegādāt visādas lapiņas, dīkstus, zālītes, salmus (es tos tā saucu) utt.., kura ir ne mazāka par dārzeņu nodaļu.
Tālāk liellopu gaļa, kura tiek grieza pārsteidzoši plānās šķēlītēs, līdz kaut kad aizvakar es tikai sapratu kā vispār tehniski to var izdarīt. Viņi sasaldē gaļu un atlaidina, kad vairs nav klucis un tad griež, jo gaļa ir stingra un tādu plānumu var vispār nogriezt. Man gan liekas, ka viņi gaļu nekad nesasaldē līdz stadijai klucis, bet vienmēr ir kaut kas pa vidam.
Jūras veltes. Lieto daudz un dažādas, bet ne daudz no katras. Tas ir atsevišķs stāsts, jo nu tā dažādība ir pārsteidzoša, padalīšos pieredzē par tēmu man nepazīstamie jūras brīnumi. Bijām restorānā, kur Tev atnes šķīvi ar svaigiem visiem tiem briesmoņiem, kurus tad liek tajā zupā un vāra. Uz šķīvja bez astoņkāja, utt, bija kaut kāds klucis, kurš pēc izvārīšanas man atgādināja govs tesmeņa daļu, bet garšoja, kā jūras produkts(tas esot kaut kādas austeres gaļa), tad, kaut kas ķidātai sliekai līdzīgs, kurš bija jāēd jēls – garša nekāda, toties kāds stress ēdot uuuuiiii. Tad bija kaut kas, kas bija ar vienu aci, un tāds kā tausteklis, kā kas – to es tomēr iekšā nedabūju.... Nu tā viņi te izklaidējas.
Vista, cūka nav īpaši populāras, miltu ēdieni arī nē. Man kā latvietim, kas lieto daudz piena produktus Austrumu zemes ir tomēr pārbaudījums, jo viņiem ar piena produktiem ir vāji ļoti. Kaut kā vēsturiski viņi tos īpaši nelieto, nu tad arī ēdienos tie netiek lietoti vispār. Veikalā nopirkt var, bet iedomājieties, kas tas par pienu 8%... sāksim ar to, ka tas ir no pulvera, jo īstā piena šeit nav. Krējuma nav, ir kaut kāds jogurts (arī no pulveriem, bet ciešams), ir sviests, bet laikam no Rietumiem ievests. Rupjmaizes nav, veikalā arī normālu maizi nopirkt nevar, tjipa jāmeklē esot kaut kādās beķerejās ar Eiropejisku piesitienu, tad varbūt. Biezpiens nav, utt...
Kafija. Viņi lieto šķīstošo kafiju, kura ļoti atgādina amerikāņu izpratni par tēmu kafija. To varētu raksturot, kā siltu tumšas krāsas ūdeni ar nosaukumu kafija – nu pilnīgi garām(pēc manām domām). Var arī dabūt normālu kafiju, tad jāmeklē Starbucks vai kaut kas līdzīgs.
Nu tā īsumā – bet virtuve ir tiešām veselīga un viegla... nav ziniet karbonādītes vai mūsu treknās mērcītes!
Kāpēc Korejieši ēšanu ir padarījuši par fizioloģisku procesu? Nu tādēļ, ka viņi ēšanu daļēji uzskata par laika izšķiešanu, tādēļ lūdzu nebrīnieties, ja no malas izskatās, ka viņi vienkārši «piestumj māgu». Pirmkārt, viņi «māgu nepiestumj» mums pierastā izpratnē - tā ka pēc tam elš un pūš. Viņi paēd, bet nepieēdās. Otrkārt, viņi ēd ļoti ātri – resp. cenšas tam netērēt daudz laika. Tas arī padara to procesu par nedaudz fizioloģisku. Hlops, hlops un vakariņas vai pusdienas ir beigušās, lai gan galds ir pilns ar līdz pat 20 dažāda izmēra bļodiņām ar raibu raibo saturu. Pie galda parasti viņi nerunā, bet klusējot ēd. Tiesa jaunā paaudze visās tradicionālajās parašās ievieš modernās tendences un šobrīd viņi runā pie galda un vakariņas var būt pat 2h garas (salīdzinām ar Itāliju vai Spāniju un 4-5 stundu garām vakariņām).
Ēd, protams, ar kociņiem jeb čopstikiem, izplatīts veids ir nerūsējošā tērauda kociņi. Ar kuriem, starp citu, ir salīdzinoši grūti operēt, jo ēdiens labāk slīd nost, salīdzinājumā ar koka vai bambusa kociņiem. Ņemt ēdienu ar rokām sevišķi vecāku cilvēku klātbūtnē ir nepieklājīgi.
Mans viedoklis un ieteikums meitenēm, ja kāda grib notievēt – Korejiešu ēdiens ir riktīgi piemērots, jo no tā toč nevar palikt resns, bet var notievēt un tuvoties viņu slaidumam īpaši nesaspringstot.
Ēdiena pagatavošana.
Ēdiens korejiešu virtuvē ir pamatā tikai un vienīgi svaigs, resp. tiek pagatavotas pusdienas vai vakariņas 5 min laikā no svaigiem produktiem. Izplatītākais veids, kā tiek gatavots ēdiens ir vārot. Resp. ir plānas gaļas šķēlītes(pamatā viņi lieto liellopu), kuras iemetot vārošā garšvielu zupā ir gatavas apm. 30sek līdz max 1 min laikā. Tad tās izmakšķerē ārā ar kociņiem un ēd. Šajā zupā tiek vārīts viss – svaigas lapas, kāposti, salāti, gaļa, zivis, sēnes, utt... tad to ēd.
Restorānos izplatīts veids, kā gatavot ēdienu ir galds, kurā ir iemontēta gāzes plītiņa un tad Tu pats vari ņemties un cept vai vienkārši saglabāt siltu to zupu. Otra versija galdā ir iemontēts tāds, kā grozs, kurā tiek iebērtas kvēlojošas ogles, uzliek čuguna sietu un uz tā tiek liktas gaļas(tiesa cūkgaļas) plānas šķēlītes un ceptas. Tad šīs šķēlītes tiek ietītas salātu lapā ar piciņu rīsu un bāžam mutē!
Jā, jāpiemin ir galds... galds restorānā ne gluži atbilst mūsu izpratnei par galdu. Iedomājamies, normālu galdu, kuram ir nozāģētas kājas, tā ka atstāj tikai apm. 30-40cm garas – tas ir korejiešu tradicionāls galds. Sēž viņi uz grīdas vai spilvena un grīda ir siltā grīda. Korejieši izrādās ir ieviesuši siltās grīdas apkuri, jau sen, sen!!!!!!
Respektīvi ēdiena sagatavošana ir tāda, ka ēdiens ir ļoti svaigs un tā pagatavošanai nevajag daudz laika. Viņi gandrīz nelieto maizi. Kā jau pieminēju viņu ēdiens ir nelielās porcijās, bet lielā dažādībā, piemēram, normāli ka restorānā tiek pasniegtas kādas 3 dažādas zupas, 5 dažādi salāti un ne vienmēr var saprast, kas ir pamatēdiens, jo tāda jēdziena šeit īsti nav, jebkurš ēdiens ir teiksim tā - izsmērēts pa visādiem sīkumiem.
Kad viņi gatavo ēdienu viņi gatavo katru sastāvdaļu atsevišķi, lai nejauktu krāsas un garšas. Tas esot svarīgi.
Ēdiens pats.
Ēdiens ir salīdzinoši ass, bet ne viss no tā, dažas lietas ir nenormāli asas (pēc manām domām), dažas nav nemaz. Viņiem ir nacionāls ēdiens Kimči – skābēti kāposti ar asu mērci... brrrrrrrr. Tā kā es neesmu asu ēdienu cienītājs, es šo svarīgo elementu paldies Dievam kaut kā biju palaidis garām un arī nejūtos kaut ko zaudējis. Tikai nedomājiet, ka tā ir liela bļoda ar tādu brīnumu – nē - tas ir mazāk kā pus sauja.
Protams, rīsi un rīsiem tiek izrādīta tāda pati cieņa, kā mums maizei, varbūt pat lielāka, jo tas ir vienīgais ēdiens, ko viņi neatstāj uz galda pēc ēšanas. Tātad tradicionālajā korejiešu virtuvē maizes nav, ir rīsi un salāti arī ziemā. Starp citu, veikalā ir atsevišķa salātu nodaļa, kur var iegādāt visādas lapiņas, dīkstus, zālītes, salmus (es tos tā saucu) utt.., kura ir ne mazāka par dārzeņu nodaļu.
Tālāk liellopu gaļa, kura tiek grieza pārsteidzoši plānās šķēlītēs, līdz kaut kad aizvakar es tikai sapratu kā vispār tehniski to var izdarīt. Viņi sasaldē gaļu un atlaidina, kad vairs nav klucis un tad griež, jo gaļa ir stingra un tādu plānumu var vispār nogriezt. Man gan liekas, ka viņi gaļu nekad nesasaldē līdz stadijai klucis, bet vienmēr ir kaut kas pa vidam.
Jūras veltes. Lieto daudz un dažādas, bet ne daudz no katras. Tas ir atsevišķs stāsts, jo nu tā dažādība ir pārsteidzoša, padalīšos pieredzē par tēmu man nepazīstamie jūras brīnumi. Bijām restorānā, kur Tev atnes šķīvi ar svaigiem visiem tiem briesmoņiem, kurus tad liek tajā zupā un vāra. Uz šķīvja bez astoņkāja, utt, bija kaut kāds klucis, kurš pēc izvārīšanas man atgādināja govs tesmeņa daļu, bet garšoja, kā jūras produkts(tas esot kaut kādas austeres gaļa), tad, kaut kas ķidātai sliekai līdzīgs, kurš bija jāēd jēls – garša nekāda, toties kāds stress ēdot uuuuiiii. Tad bija kaut kas, kas bija ar vienu aci, un tāds kā tausteklis, kā kas – to es tomēr iekšā nedabūju.... Nu tā viņi te izklaidējas.
Vista, cūka nav īpaši populāras, miltu ēdieni arī nē. Man kā latvietim, kas lieto daudz piena produktus Austrumu zemes ir tomēr pārbaudījums, jo viņiem ar piena produktiem ir vāji ļoti. Kaut kā vēsturiski viņi tos īpaši nelieto, nu tad arī ēdienos tie netiek lietoti vispār. Veikalā nopirkt var, bet iedomājieties, kas tas par pienu 8%... sāksim ar to, ka tas ir no pulvera, jo īstā piena šeit nav. Krējuma nav, ir kaut kāds jogurts (arī no pulveriem, bet ciešams), ir sviests, bet laikam no Rietumiem ievests. Rupjmaizes nav, veikalā arī normālu maizi nopirkt nevar, tjipa jāmeklē esot kaut kādās beķerejās ar Eiropejisku piesitienu, tad varbūt. Biezpiens nav, utt...
Kafija. Viņi lieto šķīstošo kafiju, kura ļoti atgādina amerikāņu izpratni par tēmu kafija. To varētu raksturot, kā siltu tumšas krāsas ūdeni ar nosaukumu kafija – nu pilnīgi garām(pēc manām domām). Var arī dabūt normālu kafiju, tad jāmeklē Starbucks vai kaut kas līdzīgs.
Nu tā īsumā – bet virtuve ir tiešām veselīga un viegla... nav ziniet karbonādītes vai mūsu treknās mērcītes!
trešdiena, 2010. gada 13. janvāris
Korejas piezīmes #2 – Kaut kas no kultūras...
Korejiešu sabiedrība ir salīdzinoši īpatnēja – tāds salikums no ļoti tradicionālas, ļoti konservatīvas, ļoti maskulīnas kultūras un spējas būt globāliem spēlētājiem (Hyundai, LG, Samsung). Bija viens brīdis pagājušajā nedēļā, kad es biju galīgi samulsis, jo man likās – kā tādi bremzes(piedodiet) ir spējuši uztaisīt kaut ko tādu kā Samsung, LG, utml.. Kā redzams ekrānā tas ir iespējams, bet tas ir iespējams dēļ daudziem faktoriem, kuru kombinācija nodrošina tādu iespēju:
1. Izglītība. Pamatā visi maksātspējīgie studenti pēc bakalaura studijām mācās ASV labākajās universitātēs.
2. Nauda. Japāna šajā ekonomikā ir iepludinājusi milzīgus līdzekļus, kā kompensāciju par Korejas karu. Viņi jūtas vainīgi par to. Resp karš šeit bija pabriesmīgs – tas bija tāds sava veida genocīds, kad tika vienkārši izslaucīti un nogalināti cilvēki, kuri bija vai nu dienvidnieki, vai nu ziemeļnieki. Karš beidzās 1965. gadā.. Līdzīgi dara arī ASV, jo šeit ir milzīgas kara bāzes un kā zināms katra kara bāze par savu atrašanos maksā un ne maz.
3. Valsts protekcionisms. Resp. gan LG, gan Samsung bija monopoli – legāli monopoli. Arī joprojām tiek ļoti sargāti, tirgus tiek valsts regulēts lielā mērā. Piemēram, I-Phone šajā tirgū var nopirkt tikai mēnesi, tas tika mākslīgi aizturēts, lai vietējie paspēj izstrādāt alternatīvas.
4. Strādīgums. Cilvēki šeit strādā ļoti daudz. Cits jautājums vai pietiekami intensīvi, bet strādā ļoti daudz. Resp. darba diena Samsung sākas 6:00 un beidzas 21:00. Viņiem gan strādāt ne vienmēr nozīmē tiešām strādāt, tas nozīmē būt pieejamam. Viņi bieži nosnaužas pēc pusdienām turpat darba vietā uz galda vai zem galda.
5. Nācijas naudas orientācija. Tas ir ļoti labs tonis, ja Tu daudz strādā, visa tauta ir mentāli orientēta uz naudas pelnīšanu. Varētu teikt, ka viņiem ģimenes dzīve īsti nemaz neeksistē, jo nav jau īsti kad. Sociālais stāvoklis nosakās pēc naudas daudzuma, mašīnas kāda Tev ir.
Resp. šie ir daži, bet vieni no spēcīgākajiem faktoriem, kas nosaka šis valsts darbošanos.
Citas īpatnības.
Šajā valstī viss lielākoties ir pakārtots vīriešiem. Pat viesnīcas numuriņā, ja ir šampūns vai ķermeņa losjons, vai matu želeja – tam visam ir vīriešu smarža – tas nav domāts sievietei. Sieviete te nekad nevar ieņemt tādu stāvokli kā vīrietis, saņemt tik lielu algu kā vīrietis. Piemēram, viesnīcā, kurā mēs dzīvojam ir sauna, bet tā ir vīriešu sauna, kur sievietēm nav ļauts iet. Sievietēm saunas nav. Ir arī publiskās saunas, bet tur sievietes noteikti ir nodalītas no vīriešiem, resp. katrs atpūšas pa savam. Ģimenei šeit ir vairāk funkcionāla ne emocionāla nozīme – tas ir vairāk darījums, nevis jūtas. Šī iemesla dēļ ir ļoti populāri „mīlas moteļi”, kuru apmeklē vīrieši pēc smagās darba dienas. Visi to zina un to pieņem – tas noteikti netiek nosodīts.
Par konservatīvismu. Tas izpaužas arī savstarpējās attiecībās – resp. tiek uzturēta ļoti izteikta hierarhijas distance – vecāks vīrietis nedrīkst uzrunāt vārdā jaunāku vīrieti, tikai uzvārdā, līdzīga vecuma un sociālā stāvokļa cilvēku jā drīkst tā uzrunāt. Piemēram, es biju lietišķākās pusdienās vairākas reizes, sevišķi ja piedalās pēc ieņemamā amata augstāks cilvēks, viņš nekādā gadījumā nesēdēs Jums blakus, bet pretī. Jāsaka kā ir – no sākuma to bija grūti saprast un pieņemt, bet kad Tu labi izproti šo sociālo stratu jautājumu, tad savukārt to izmantot ir ļoti ērti. Ir ļoti viegli viņus pārsteigt un samulsināt ar savu izturēšanos, jo viņi ātri uztver to, ka Tu saproti šo sociālo nošķirtību. Tāda rīcība viņos izraisa cieņu un respektu, man liekas, ka man tas izdevās. Kad stāstīju Zanei, kā es to panācu, viņa smējās vēderu turēdama, jo pēc idejas tas bija teātris, kuru viņi kā saka „nopirka”. Savukārt ārzemniekam iegūt viņu respektu ir ļoti grūti, jo viņi mūs tāpat uzskata par dīvainiem.
Šobrīd ir sajūta, ka visa universitāte zina par manu klātbūtni šeit, jo izskatās, ka esmu aktīvākais pasniedzējs no visiem. Es runājos ar visiem pasniedzējiem, mēģinu saprast, kas un kā, mēģinu iepazīt vietējo apmācības sistēmu, cenšos noorganizēt Korejas studentu braucienu uz Eiropu un RTU studentu braucienu uz Koreju, lai apmeklētu uzņēmumus, iepazītu savā ziņā viņu fenomenu. Tas, kas viņus visvairāk šokē ir ātrums ar kādu tas viss notiek. Laikam viņi netiek tādam tempam līdzi, jo viņi ir ļoti pārsteigti, ka es jau nākošajā dienā esmu gatavs runāt tālāk par sadarbību.
Nu ir jau vēl visādas dīvainības – Nedrīkst sadzert ar jaunāku, bet tikai ar sava vecuma cilvēku, alkohola trauciņš ir jātur ar divām rokām nevis ar vienu, ja nav ar ko sadzert(sava vecuma), tad jāpagriežas pret austrumiem, lai izdzertu glāzīti, utt., utjpr..
1. Izglītība. Pamatā visi maksātspējīgie studenti pēc bakalaura studijām mācās ASV labākajās universitātēs.
2. Nauda. Japāna šajā ekonomikā ir iepludinājusi milzīgus līdzekļus, kā kompensāciju par Korejas karu. Viņi jūtas vainīgi par to. Resp karš šeit bija pabriesmīgs – tas bija tāds sava veida genocīds, kad tika vienkārši izslaucīti un nogalināti cilvēki, kuri bija vai nu dienvidnieki, vai nu ziemeļnieki. Karš beidzās 1965. gadā.. Līdzīgi dara arī ASV, jo šeit ir milzīgas kara bāzes un kā zināms katra kara bāze par savu atrašanos maksā un ne maz.
3. Valsts protekcionisms. Resp. gan LG, gan Samsung bija monopoli – legāli monopoli. Arī joprojām tiek ļoti sargāti, tirgus tiek valsts regulēts lielā mērā. Piemēram, I-Phone šajā tirgū var nopirkt tikai mēnesi, tas tika mākslīgi aizturēts, lai vietējie paspēj izstrādāt alternatīvas.
4. Strādīgums. Cilvēki šeit strādā ļoti daudz. Cits jautājums vai pietiekami intensīvi, bet strādā ļoti daudz. Resp. darba diena Samsung sākas 6:00 un beidzas 21:00. Viņiem gan strādāt ne vienmēr nozīmē tiešām strādāt, tas nozīmē būt pieejamam. Viņi bieži nosnaužas pēc pusdienām turpat darba vietā uz galda vai zem galda.
5. Nācijas naudas orientācija. Tas ir ļoti labs tonis, ja Tu daudz strādā, visa tauta ir mentāli orientēta uz naudas pelnīšanu. Varētu teikt, ka viņiem ģimenes dzīve īsti nemaz neeksistē, jo nav jau īsti kad. Sociālais stāvoklis nosakās pēc naudas daudzuma, mašīnas kāda Tev ir.
Resp. šie ir daži, bet vieni no spēcīgākajiem faktoriem, kas nosaka šis valsts darbošanos.
Citas īpatnības.
Šajā valstī viss lielākoties ir pakārtots vīriešiem. Pat viesnīcas numuriņā, ja ir šampūns vai ķermeņa losjons, vai matu želeja – tam visam ir vīriešu smarža – tas nav domāts sievietei. Sieviete te nekad nevar ieņemt tādu stāvokli kā vīrietis, saņemt tik lielu algu kā vīrietis. Piemēram, viesnīcā, kurā mēs dzīvojam ir sauna, bet tā ir vīriešu sauna, kur sievietēm nav ļauts iet. Sievietēm saunas nav. Ir arī publiskās saunas, bet tur sievietes noteikti ir nodalītas no vīriešiem, resp. katrs atpūšas pa savam. Ģimenei šeit ir vairāk funkcionāla ne emocionāla nozīme – tas ir vairāk darījums, nevis jūtas. Šī iemesla dēļ ir ļoti populāri „mīlas moteļi”, kuru apmeklē vīrieši pēc smagās darba dienas. Visi to zina un to pieņem – tas noteikti netiek nosodīts.
Par konservatīvismu. Tas izpaužas arī savstarpējās attiecībās – resp. tiek uzturēta ļoti izteikta hierarhijas distance – vecāks vīrietis nedrīkst uzrunāt vārdā jaunāku vīrieti, tikai uzvārdā, līdzīga vecuma un sociālā stāvokļa cilvēku jā drīkst tā uzrunāt. Piemēram, es biju lietišķākās pusdienās vairākas reizes, sevišķi ja piedalās pēc ieņemamā amata augstāks cilvēks, viņš nekādā gadījumā nesēdēs Jums blakus, bet pretī. Jāsaka kā ir – no sākuma to bija grūti saprast un pieņemt, bet kad Tu labi izproti šo sociālo stratu jautājumu, tad savukārt to izmantot ir ļoti ērti. Ir ļoti viegli viņus pārsteigt un samulsināt ar savu izturēšanos, jo viņi ātri uztver to, ka Tu saproti šo sociālo nošķirtību. Tāda rīcība viņos izraisa cieņu un respektu, man liekas, ka man tas izdevās. Kad stāstīju Zanei, kā es to panācu, viņa smējās vēderu turēdama, jo pēc idejas tas bija teātris, kuru viņi kā saka „nopirka”. Savukārt ārzemniekam iegūt viņu respektu ir ļoti grūti, jo viņi mūs tāpat uzskata par dīvainiem.
Šobrīd ir sajūta, ka visa universitāte zina par manu klātbūtni šeit, jo izskatās, ka esmu aktīvākais pasniedzējs no visiem. Es runājos ar visiem pasniedzējiem, mēģinu saprast, kas un kā, mēģinu iepazīt vietējo apmācības sistēmu, cenšos noorganizēt Korejas studentu braucienu uz Eiropu un RTU studentu braucienu uz Koreju, lai apmeklētu uzņēmumus, iepazītu savā ziņā viņu fenomenu. Tas, kas viņus visvairāk šokē ir ātrums ar kādu tas viss notiek. Laikam viņi netiek tādam tempam līdzi, jo viņi ir ļoti pārsteigti, ka es jau nākošajā dienā esmu gatavs runāt tālāk par sadarbību.
Nu ir jau vēl visādas dīvainības – Nedrīkst sadzert ar jaunāku, bet tikai ar sava vecuma cilvēku, alkohola trauciņš ir jātur ar divām rokām nevis ar vienu, ja nav ar ko sadzert(sava vecuma), tad jāpagriežas pret austrumiem, lai izdzertu glāzīti, utt., utjpr..
Korejas piezīmes #1 – Pirmais tuvinājums un iedziļināšanās.
Sēžu augstskolā, lekcijas jau kādu brīdi atpakaļ beigušās. Esu atnācis uz tādu kā atpūtas apspriežu telpu saucas skaļi „Global lounge” – tiešām patīkama vieta, ir silts, ir internets un korejiešu jaunieši pasniedz šķīstošo kafiju (pupiņu kafiju šeit gandrīz nelieto, tikai globālo spēlētāju tīkla kafejnīcās – Starbucs un a la tam līdzīgie), atmosfēra mājīga un patīkama.
Nokļūšana līdz.
Jāsaka kā ir – tā atceļošana kopsummā bija diezgan patraka, precīzāk tā smagākā daļa bija ceļojuma nobeigums. Starp citu, lidojums bija loti labs un ērts, lai gan kopsummā mēs ceļojām no Mājas līdz viesnīcai apmēram 27 stundas mīnuss 7 stundas laika starpība tas ir 20 stundas. Lidmašīnā (lidojām ar Finnair gan no Rīgas gan tālāk no Helsinkiem) katrā krēslā priekšā bija monitors un tur varēja skatīties filmas un multenes līdz riebumam – ko gan citu var vēlēties bērns(mēs ceļojam visa ģimene – es, Zane un Elziņa 2 gadi). Pie tam bija ļoti laba izvēle - nu garlaicīgi nebija ne mirkli + krēsli bija ļoti ērti(kas man cilvēkam ar garām kājām ir tomēr svarīgi, bet es nebiju bēdīgs nemaz) + lidmašīna nebija galīgi pilna. Elza gulēja man blakus izstiepusies pa 1.5 krēslu, jo rindā bija 4 krēsli, bet aizņemti tikai malējie divi. Lidmašīna jauna, tīra - nu īsāk sakot forši. Aizlidojām Seulā - Elza bija aizmigusi, tā kā izkrāmējām no lidmašīnas gulošu un ielikām ratos.
Sniegs.
Ar lidmašīnu, kad atbraucām, tas sniegs laikam bija tikko uzsnidzis - skrejceļš netīrīts, viņiem tak laikam vispār to tīrītāju nemaz nav - izskatījās diezgan traki – džeki brien pa sniegu - augsti kājas cilādami, nosaluši kā prusaki. Lidmašīna pat nevarēja lāgā pieparkoties pie ejas, tad nu ar kaut kādu mašīnu to pievilka klāt, jo sniegs redziet bija pa dziļu. Tad 3 vīriņi skrēja ar lāpstām tīrīt ceļu, lai priekšējo riepu var pievilkt – oo tas bija process. Ārā bija nu tāds normāls aukstumiņš -7. Bet es saprotu, ka viņiem tā ir aukstākā ziema pēdējo 10 gadu laikā. Šeit Daegu - sniegam vispār nevajadzēja būt, jo tā vienkārši nav, bet šoreiz bija gan - kādi 3 cm. Un tas jau bija priekš viņiem lielais ārprāc.
Tālāk.
Lai nokļūtu līdz centrālai stacijai bija jābrauc ar metro un kādas 3 reizes jāpārsēžas... Jo lidosta ir apmēram 90-100 km no Seulas centra uz mākslīgās salas. Izskatījās, ka Korejā bija nacionālais „dizāsteris” - sniegs, apm. 7cm. Viņi tak te nabadziņi braukā ar vasaras riepiņām un, protams, kustība uz šosejām bija apstājusies. Tā rezultātā visi, kas var pārsēdās uz vilcieniem, ar kuriem mēs bijām plānojuši braukt. Īsāk sakot beigās bija tā, ka visas biļetes izpārdotas un kādu stundu nācās gaidīt Seulas centrālajā stacijā, lai nokļūtu Daegu, kur mēs tagad dzīvojam. Toties tas vilciens (KTX) gan raķete - vidēji 270-300km/h brauca. Sniegs pa gaisu un aiziet.
Jāsaka kā ir - tomēr Koreja vismaz no ceļošanas viedokļa, nemaz tik moderna nav - ne visās stacijās bija lifti, kas šajā gadījumā mums bija ļoti svarīgi, lai var ar ratiem un 5 čemodāniem uzbraukt. Paldies Dievam, ka mums pretī uz lidostu bija students, kurš vienu koferi manā vietā staipīja, es stiepu 4-us koferus, savukārt Zane ar Elzu... ui... tas bija spēcīgi. Labi, ka Seulā centrālajā stacijā Elza aizmiga, jo citādi būtu pasmagi, bija jāgaida apm. 1.5h, bet kur likties īsti nav – krēsli visi aizņemti, nu īsti silts tur arī nav. Nu bija tur 3 kafejnīcas, kuras bija pārbāztas ar korejiešiem(Seulā tomēr dzīvo ap 4mio cilvēku). Vienā tomēr iespraucāmies. Neskatoties uz to, ka viss ir tik šaurs un maziņš un cilvēku ir nemaņā daudz - viņi virsū gan kaut kā neuzskrien, kas ir labi - kā saka nav vismaz jāgrūstās, jo tad gan būtu pilnīgs čau.
Pirmās trīs dienas es izjutu laika nobīdi – pamosties naktī 3:00 un esi svaigs kā gurķis, miegs nevienā acī, bet tad saproti, ka nu būs vien jāguļ un tā arī aizmiedz.
Pirmie iespaidi Daegu.
Viesnīca ir 5 zvaigznes - krutākais hotelis pilsētā (atrodas pie izstāžu centra), lai gan istaba nav ļoti liela, bet ir ļoti ērti un vietas pietiek. Brokastis ir loti labas, tā kā bez bēdu. Tagad svarīgākie uzdevumi ir atrast lielo veikalu, lai iepirktu piena produktus, kas kā jau man likās būs problēma(viņi šos produktus īpaši nelieto un viņiem piens tiek ražots no pulvera nevis ir īstais piens) un atrast veļas mazgātuvi par normālu cenu, jo viesnīcā tas ir dārgi.
Augstskola ir tāda nu.... kā lai saka, mums ir noteikti modernāka jebkura augstskola...:) protams viņiem ir iespaidīgas pulti sun auditorijas ar diviem projektoriem, utt., bet viss ir orientēts uz pasniedzēju nevis uz studentu ērtībām, vai labāku satura apgūšanu. Cik saprotu šeit arī mācīšanas metodes ir aizvēsturiskas – resp. Ir lekcijošana un viss. Tā kā es pat vairs nelekcijoju, kad tikko uzsāku lekcijošanu, par šodienu vispār nerunāsim. Studenti – grupa ir riktīgs zvērudārzs – ļoti liela dažādība - no angļu valodas skolotājiem beidzot ar biznesa vadību un visi bakalauri, kas sanākuši klausīties stratēģisko vadīšanu. Fūū... tas ir izaicinājums, lai būtu arī kaut kāda jēga no pasākuma viņiem.
Nokļūšana līdz.
Jāsaka kā ir – tā atceļošana kopsummā bija diezgan patraka, precīzāk tā smagākā daļa bija ceļojuma nobeigums. Starp citu, lidojums bija loti labs un ērts, lai gan kopsummā mēs ceļojām no Mājas līdz viesnīcai apmēram 27 stundas mīnuss 7 stundas laika starpība tas ir 20 stundas. Lidmašīnā (lidojām ar Finnair gan no Rīgas gan tālāk no Helsinkiem) katrā krēslā priekšā bija monitors un tur varēja skatīties filmas un multenes līdz riebumam – ko gan citu var vēlēties bērns(mēs ceļojam visa ģimene – es, Zane un Elziņa 2 gadi). Pie tam bija ļoti laba izvēle - nu garlaicīgi nebija ne mirkli + krēsli bija ļoti ērti(kas man cilvēkam ar garām kājām ir tomēr svarīgi, bet es nebiju bēdīgs nemaz) + lidmašīna nebija galīgi pilna. Elza gulēja man blakus izstiepusies pa 1.5 krēslu, jo rindā bija 4 krēsli, bet aizņemti tikai malējie divi. Lidmašīna jauna, tīra - nu īsāk sakot forši. Aizlidojām Seulā - Elza bija aizmigusi, tā kā izkrāmējām no lidmašīnas gulošu un ielikām ratos.
Sniegs.
Ar lidmašīnu, kad atbraucām, tas sniegs laikam bija tikko uzsnidzis - skrejceļš netīrīts, viņiem tak laikam vispār to tīrītāju nemaz nav - izskatījās diezgan traki – džeki brien pa sniegu - augsti kājas cilādami, nosaluši kā prusaki. Lidmašīna pat nevarēja lāgā pieparkoties pie ejas, tad nu ar kaut kādu mašīnu to pievilka klāt, jo sniegs redziet bija pa dziļu. Tad 3 vīriņi skrēja ar lāpstām tīrīt ceļu, lai priekšējo riepu var pievilkt – oo tas bija process. Ārā bija nu tāds normāls aukstumiņš -7. Bet es saprotu, ka viņiem tā ir aukstākā ziema pēdējo 10 gadu laikā. Šeit Daegu - sniegam vispār nevajadzēja būt, jo tā vienkārši nav, bet šoreiz bija gan - kādi 3 cm. Un tas jau bija priekš viņiem lielais ārprāc.
Tālāk.
Lai nokļūtu līdz centrālai stacijai bija jābrauc ar metro un kādas 3 reizes jāpārsēžas... Jo lidosta ir apmēram 90-100 km no Seulas centra uz mākslīgās salas. Izskatījās, ka Korejā bija nacionālais „dizāsteris” - sniegs, apm. 7cm. Viņi tak te nabadziņi braukā ar vasaras riepiņām un, protams, kustība uz šosejām bija apstājusies. Tā rezultātā visi, kas var pārsēdās uz vilcieniem, ar kuriem mēs bijām plānojuši braukt. Īsāk sakot beigās bija tā, ka visas biļetes izpārdotas un kādu stundu nācās gaidīt Seulas centrālajā stacijā, lai nokļūtu Daegu, kur mēs tagad dzīvojam. Toties tas vilciens (KTX) gan raķete - vidēji 270-300km/h brauca. Sniegs pa gaisu un aiziet.
Jāsaka kā ir - tomēr Koreja vismaz no ceļošanas viedokļa, nemaz tik moderna nav - ne visās stacijās bija lifti, kas šajā gadījumā mums bija ļoti svarīgi, lai var ar ratiem un 5 čemodāniem uzbraukt. Paldies Dievam, ka mums pretī uz lidostu bija students, kurš vienu koferi manā vietā staipīja, es stiepu 4-us koferus, savukārt Zane ar Elzu... ui... tas bija spēcīgi. Labi, ka Seulā centrālajā stacijā Elza aizmiga, jo citādi būtu pasmagi, bija jāgaida apm. 1.5h, bet kur likties īsti nav – krēsli visi aizņemti, nu īsti silts tur arī nav. Nu bija tur 3 kafejnīcas, kuras bija pārbāztas ar korejiešiem(Seulā tomēr dzīvo ap 4mio cilvēku). Vienā tomēr iespraucāmies. Neskatoties uz to, ka viss ir tik šaurs un maziņš un cilvēku ir nemaņā daudz - viņi virsū gan kaut kā neuzskrien, kas ir labi - kā saka nav vismaz jāgrūstās, jo tad gan būtu pilnīgs čau.
Pirmās trīs dienas es izjutu laika nobīdi – pamosties naktī 3:00 un esi svaigs kā gurķis, miegs nevienā acī, bet tad saproti, ka nu būs vien jāguļ un tā arī aizmiedz.
Pirmie iespaidi Daegu.
Viesnīca ir 5 zvaigznes - krutākais hotelis pilsētā (atrodas pie izstāžu centra), lai gan istaba nav ļoti liela, bet ir ļoti ērti un vietas pietiek. Brokastis ir loti labas, tā kā bez bēdu. Tagad svarīgākie uzdevumi ir atrast lielo veikalu, lai iepirktu piena produktus, kas kā jau man likās būs problēma(viņi šos produktus īpaši nelieto un viņiem piens tiek ražots no pulvera nevis ir īstais piens) un atrast veļas mazgātuvi par normālu cenu, jo viesnīcā tas ir dārgi.
Augstskola ir tāda nu.... kā lai saka, mums ir noteikti modernāka jebkura augstskola...:) protams viņiem ir iespaidīgas pulti sun auditorijas ar diviem projektoriem, utt., bet viss ir orientēts uz pasniedzēju nevis uz studentu ērtībām, vai labāku satura apgūšanu. Cik saprotu šeit arī mācīšanas metodes ir aizvēsturiskas – resp. Ir lekcijošana un viss. Tā kā es pat vairs nelekcijoju, kad tikko uzsāku lekcijošanu, par šodienu vispār nerunāsim. Studenti – grupa ir riktīgs zvērudārzs – ļoti liela dažādība - no angļu valodas skolotājiem beidzot ar biznesa vadību un visi bakalauri, kas sanākuši klausīties stratēģisko vadīšanu. Fūū... tas ir izaicinājums, lai būtu arī kaut kāda jēga no pasākuma viņiem.
otrdiena, 2009. gada 29. decembris
Braucu uz Dienvid Koreju!
Paša gada sākumā dodos uz Dienvidkorejas pilsētu Daegu (Taegu – kā nu kurā kartē) lasīt lekcijas „Stratēģiskā vadīšana” turienes studentiem.. Sanāks tur pavadīt 3 nedēļas – tātad būs izdevība pasniegt pilnu kursu 60 studentiem.
Pilsēta ir trešā lielākā pilsēta Korejā ar 2.5 miljoniem iedzīvotāju, Universitāte, kuru apmeklēšu ir liela 32,000 studentu – www.knu.ac.kr . Brauciens ir apmaiņas – iepazīšanās programmas ietvaros sadarbībā ar RTU.
Atgriezīšos Janvāra pašās beigās.
Pilsēta ir trešā lielākā pilsēta Korejā ar 2.5 miljoniem iedzīvotāju, Universitāte, kuru apmeklēšu ir liela 32,000 studentu – www.knu.ac.kr . Brauciens ir apmaiņas – iepazīšanās programmas ietvaros sadarbībā ar RTU.
Atgriezīšos Janvāra pašās beigās.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
Ziņas
