Lido vai nelido.

Vismaz publiskajā telpā izskanējušās nedienas ap «Lido» raisīja pārdomas par kādu citu tēmu, saistībā ar šiem notikumiem. Un pārdomas ir par to, cik lielā mērā viens cilvēks ir spējīgs vadīt uzņēmumu. Kāds ir tas maksimālais darbību apjoms, ko viens cilvēks spēj pārraudzīt viens pats, lai nesāktu kļūdīties, lai nesāktu veidot utopijas?

Jūs varbūt iebildīsiet, ka «Lido» taču ir vadības komanda, utt.. Labi – nemānīsim sevi un citus – nav tur nekādas vadības komandas, tāpat kā tās nav «Lāču maizē», «Daugavā», «Valmiermuižas alū», «Pareks» un vēl rindā citu uzņēmumu, kuras faktiski vada viens cilvēks(Pareksā divi). Un visa pieminētā vadības komanda ir pavēļu izpildītāji. Tas nav kā pārmetums, jo katrs no manis nosauktajiem uzņēmumiem(lasi īpašniekiem) pateicoties īpašnieka(lasi vadītāja) entuziasmam ir sasniedzis tos rezultātus, kurus tas ir sasniedzis un tie ir cienījami. Katrs no tiem neskatoties uz izmēru, ir atpazīstams Latvijā(bet diemžēl tikai Latvijā nevis reģionā, izņemot Pareksu)

Tomēr tajā visā ir viens «bet». Un šis bet ir saistīts ar grūtībām, kuras piedzīvo visi minētie uzņēmumi. Tie sasniedzot noteiktu izmēru(acīmredzot īpašnieka spēju robežu) apstājas izaugsmē, stagnē un sāk iestigt dažāda rakstura problēmās – citam apgrozāmo līdzekļu trūkums, citam apgrozījuma trūkums, citam ražošanas neefektivitāte, kļūdas produktu pozicionējumā, mārketingā, utt.. Jautājums - kāpēc?

Ir vēl kāda interesanta iezīme šajos uzņēmumos(kas ir pilnīgi pretēja pēc manām domām daudz veiksmīgākos uzņēmumos) – šie uzņēmumi ir ļoti noslēgti. Un tam nav nekāda sakara ar publiskām uzstāšanām vai zīmēšanos – šie uzņēmumi, ir noslēgti citam skatījumam uz savām lietām, citam viedoklim ... arī kritiku (konstruktīvu). Nevēlēšanās tās apspriest, par tām diskutēt, jo uzņēmumā eksistē viena patiesība, kura netiek apspriesta – to visu var nosaukt vienā vārdā – stagnācija, kas ir jau ieprogrammēta uzņēmuma dzimšanas brīdī. Es neaicinu visu apspriest publiski, tomēr ir ļoti daudz citu veidu(visupirms jau izmantojot studentus, jo viņu ieteikumi būs bez maksas un ne vienmēr tas norāda uz to vērtību kā bezvērtīgi) kā vismaz kontrolēt pašam sevi, ja jau nu reiz esi šādā situācijā, jo katrs kļūdās... vai Microsoft būtu tas Microsoft, kas ir šobrīd, ja B.Geitss būtu visus lēmumus pieņēmis pats vai vadījies no savām iegribām? Un ko mēs varam mācīties no Apple milzīgām kļūdām un zaudējumiem 90-tos gados, kad uzņēmums gandrīz pazuda S.Jobsa iegribu un kļūdu vadīts? Bez viņa uzņēmums atkopās un šobrīd S.Jobs ir tikai produktu attīstības vadītājs, bet nevada uzņēmumu.

Ir tādi jēdzieni «Stratēģiskajā vadīšanā», kad runā par neveiksmīgiem uzņēmumiem – Ikara paradokss, Inerce un nekļūdīgais stratēģiskais redzējums – ir vērts par tiem palasīt un kritiski padomāt arī par sevi. Protams, iepriekšējo gadu augošā labklājība, patēriņš un apgrozījums, pieminētās problēmas piesedza un par tām tēmām runāt nozīmēja būt muļķim. Bet viss mainās... Tādēļ aicinu tos, kuriem ir šī vienreizējā iespēja būt priekšgalā – būt atvērtākiem citiem viedokļiem un veidot lemtspējīgu komandu ap sevi, nevis bezierunu izpildītāju kohortu, jo katram ir savu spēju limiti. Ir arī otrs ceļš – loģiski apzinoties savu spēju robežu, nebūvēt utopiskus plānus par sazin kādu attīstību (kura nav objektīvi iespējama), bet turēt uzņēmumu tajā izmērā, kurš Jums ir atbilstošs. Man liekas(jo es tiešām nezinu faktus), ka dažkārt bankas šo apstākli labi apzinās un bieži vien liedz aizdevumus šādiem uzņēmumiem. Protams, jo risks ir pārāk augsts...