Cerams, ka krīze tik ātri nebeigsies!

Piedodiet par provokatīvo virsrakstu, bet es tiešām tā ceru. Es ceru, ka krīze būs vēl dziļāka un es ceru, ka pateicoties vēl dziļākai krīzei uzņēmēji gūs tiešām reālu mācībstundu, jo uzskatu ka joprojām tāda vēl nav gūta. Nebūšu īpaši oriģināls norādot, ka krīze, jeb «dizķibele» ir nevis fiziska slimība, ko mums te mēģina stāstīt, un ka tehniski jau tā drīz būs garām un varēsim atkal «dragāt» «Bentlijos» un apgūt kārtējās nevienam nevajadzīgās «Vāver pļavas». Man šķiet tā ir garīga kaite, kura jāārstē. Man šķiet ir jāārstē attieksme, uztvere, domāšanas veids, alkatība, pārmērības, kukuļdošanas un ņemšanas prakse, kas tiek uztverta par normu, arī sīkās un lielās blēdības, interešu «bīdīšanas», savējo lobēšanas, svešo «noairēšanas». Un tieši tādēļ es ceru, ka krīze ilgs ilgāk, kad beidzot vairs nebūs ko «noairēt», ko bīdīt, kad astronomiskās peļņas nesegs maksājamo kukuļu apjomus, kad biznesā būs jārēķina precīzi nevis uz «bui dui», kad katra izmaksa būs jāpārdomā, kad mūsu cenas beidzot nokritīsies līdz Eiropas līmenim. Kā zināms garīgās slimības, lai arī nelīp (tiesa šo konkrēto slimību tomēr būtu jāatzīmē kā pat ļoti lipīgu), tās tomēr ir daudz grūtāk ārstējamas.

Es domāju, ka tā tehniskā sadaļa tā kā drīz būs apārstēta – liekās skolas nolikvidētas, drusku parevidēts nevajadzīgo aģentūru saraksts, Bentliji atņemti, «milionāri» drusku pabankrotējuši, vai noķīlāti tā, ka «saules gaismu neredz» (un padies Dievam), liekās izmaksas apgraizītas, daļa no utopiskām idejām apraktas, realitāte tā kā ir apjausta un tā diez ko forša nav un vēl darāmo (ne pārāk patīkamo) darbu saraksts arī ir uz galda, bet ... ir divi lieli BET – joprojām ar to ir grūti samierināties, ka nav tik labi kā visu laiku likās un otrkārt negribas dzīvot atbilstoši šai patiesai realitātei, bet gan kā bija pirms tam un Dieva dēļ nelieciet man mainīt attieksmi, ka var brīvi tērēties.

Es neesmu valsts struktūru pārstāvis, kuriem man šķiet, ka centrālais ienaidnieks un «budzis» ir uzņēmējs ar kuru tad nu ir visiem spēkiem jāizrēķinās, bet es pats esmu uzņēmējs. Un es tiešām ceru, ka šī garīgā slimība vismaz daļēji tiks apārstēta arī privātajā sfērā ne tikai valsts sektorā:
1. Uzņēmēji sapratīs, ka ir jāpārvērtē sava attieksme visā – ka klients un klienta apmierinātība ir centrālais jautājums ar ko jānodarbojas, ka lecīgums, «piečakarēšana», pasūtīšana 3 mājas tālāk, slikta produkta vai pakalpojuma pārdošana, pārākuma klaja izmantošana nav laba biznesa prakse. Un ka šis jautājums neattiecas tikai uz to pārdevēju, kurš ikdienā runā ar klientu, bet arī uz īpašnieku. Saprotiet, tas nav tikai tehniskas dabas jautājums, tas ir domāšanas veids un attieksme,
2. Uzņēmēji sapratīs, ka 2-5% rentabilitāte arī ir ļoti normāla rentabilitāte un nav obligāti jābūt 30-50% un ja tāda nav, tad es vispār nestrādāju. Par šo slimību mēs varam pateikties celtniecības uzņēmumiem.
3. Uzņēmumu darbinieki sapratīs, ka totāla darbaspēka mobilitāte nepastāv, jeb citiem vārdiem sakot – ka nebūs vairs tā, ka šodien esmu mistisks projektu vadītājs, bet rīt būšu nekustamo īpašumu apsaimniekotājs un speciālists. No turienes jau rodas tā «neorientācija» uz klientu, jo tas cilvēks taču nav speciālists, viņš taču nesaprot, ko dara. Es ceru, ka mazināsies paviršība klientu apkalpošanā un tas – gan jau ... būs vismaz daļēji pagātne. Jā es gribu, ka tādi uzņēmumi un uzņēmēji pazūd no ekonomikas, jo šī attieksme arī rada to nespēju konkurēt. Redzot kā brīžiem joprojām notiek – es ņemos apgalvot, ka krīze vēl daudz kur nav sākusies.
3. Nevar jau iztikt nepieminot valsts pārvaldi. Valsts pārvalde un ne jau tāda nekonkrēta masa, bet visi ierēdņi, kas pieņem lēmumus, sadala līdzekļus, jo tie nabaga «skribenti», kurus atlaiž un kuriem samazina algas, veic tehnisku darbu un viņi par to nav jāsit. Ka tie lēmēji sapratīs, ka uzņēmējs, kuru tad nu visos veidos «drāžam», ir tas, kurš tos nodokļus maksā un ka no šīs naudas rodas lielākā daļa no tā saucamās budžeta ieņēmumu puses. Tā nauda, ko tērē nav nekāds tur abstraktais lielums, bet gan pašu nopelnītā un ar tādu attieksmi tad to naudu arī vajadzētu tērēt.

Tādēļ arī es ceru, ka krīze ilgs tik ilgi, kamēr šī attieksmes un domāšanas maiņa notiks – kaut vai daļēji. Es ceru, ka tā izaugsme nebūs lēcienveidīgi, bet gan sūri izcīnīta, lai beidzot sajūtam tās vērtību, lai to novērtējam, lai tā nav pašsaprotama, bet tai būtu vērtība.
Tam visam ir viens skumjš Post Scriptum... tie ir sociāli neaizsargātās sabiedrības grupas, kuriem kaut ko atņemt ir visvieglāk – pensionāri, bērni, invalīdi, u.c. – viņi tiešām nav vainīgi pie visa, kas notiek un es ceru, ka sirdsapziņas balss ierunāsies domājot par viņiem un roka necelsies «bīdīt» un «airēt», bet gan godīgi dalīties (apjaušot šo divu vārdu patiešām visdziļāko jēgu un tā pa īstam bez lētiem lozungiem) ar to, kas mums vēl ir.