Iedvesmu smēlos no savas intervijas programmā «Monopols» LR-1, trešdien 2009. gada 3. decembrī. Pilnu interviju var noklausīties sadaļā arhīvs http://www.lr1.lv/
Es gribēju padalīties ar tādu vienu ļoti dīvainu sajūtu, kuru nekādi citādi nespēju nosaukt kā provinciālismu, gan uzņēmēju, gan vadītāju (gan valsts, gan privātā sfērā). Nav runa par lielām iedzīvotāju masām , bet gan par tiem, kuri pieņem lēmumus. Un, protams, ne jau par visiem, bet lielāko daļu no lēmumu pieņēmējiem.
To provinciālismu var novērot gan rīcībā, gan domas plašumā – domājot, runājot, pieņemot lēmumus. Visbiežāk šī sajūta pārņem atgriežoties no ārzemēm, un nez kāpēc pēdējā laikā tas notiek arvien biežāk un biežāk. Laikam ārzemes(pārsvarā Rietumeiropa), tikšanās ar turienes lēmumu pieņēmējiem, uzmanīgi vērojot viņu redzējumu, domāšanu, viņu skatījumu uz pasauli – tas viss arī uz mani iedarbojas un nedaudz atmiekšķē un padara asāku to spēju palūkoties uz lietām nedaudz no distances, no cita rakursa.
Provinciālismu, ko es redzu un saprotu – var izteikt arī citiem vārdiem – tās ir bailes. Bailes pārsvarā no visa kā liela – liela tirgus, lielas pircēju masas, lieliem uzņēmumiem, lieliem apjomiem. Ja pajautāsiet uzņēmuma vadītājam, diez vai kāds atbildēs, ka negrib ieiet lielos tirgos un daudz pārdot, utt.. Bet nez kāpēc tikai retais to ir realizējis. Cik no viņiem ir mēģinājuši kaut vai paņemt un aizbraukt uz uzņēmumu, un tikties ar vadītāju, utt.. Mūsējie nedomā kā to lielo tirgu apgūt, bet domā, ka ražošanas vai pārdošanas jaudas ir par maz, trūkst naudas, utt.. Neko jaunu jau nepateikšu, bez gan to slaveno frāzi – ka jādomā «ārpus kastes» nevis domāt «kastē». Kā teica viens ļoti labs paziņa, šo domāšanu var uztrenēt, pie tam ātri. Pēc manām domām ar to ir par maz – nav jābaidās šīs idejas realizēt. Man liekas, kaut kāda daļa no bailēm sakņojas mūsu sociālajā mantojumā - mazs tirgus(tātad domājam, ka lieli apjomi nav iespējami), lokālpiesaiste – mēs orientējamies pamatā uz vietējo tirgu, tiekam baidīti ar lielajiem kaimiņiem, utt..
Manā izpratnē par provinciālismu es ietvertu arī citas bailes... bailes parādīt savu tukšumu, ko var ļoti veikli mūsu mazajā pīļu dīķītī noslēpt aiz varas, skaļa lozunga, vai «tēla», vai liela auto stikliem. Tukšumu, kuru vērīgas acis ārpus Latvijas pamana uzreiz un piedodiet šādus cilvēkus augstu nevērtē un pat nevēlas ar tiem sadarboties. Tas skaistums ir tajā, ka viņiem ir pilnīgi vienalga mūsu vietējo «kundziņu» sīkmanīgie gājieni. Tādēļ es ar baudu noskatos, kā mūsu «līderiem» tiek ierādīta vieta un tad nereti kā nopērti šuneļi atgriežas mājās, lai stāstītu, kādi tur ir neģēļi un sliktie cilvēki. Kā minēju iepriekš – nav runa tikai par politiķiem.
Par kompleksiem to visu īsti nevar nosaukt, bet par bailēm gan... Tad sanāk, ka vai nu neīstie ir lēmēji, vai mums ir tāda īpatnēja iezīme baidīties. Es domāju puse uz pusi no abiem. Tātad ir jācenšas kļūt brīvākiem no bailēm.
Es gribēju padalīties ar tādu vienu ļoti dīvainu sajūtu, kuru nekādi citādi nespēju nosaukt kā provinciālismu, gan uzņēmēju, gan vadītāju (gan valsts, gan privātā sfērā). Nav runa par lielām iedzīvotāju masām , bet gan par tiem, kuri pieņem lēmumus. Un, protams, ne jau par visiem, bet lielāko daļu no lēmumu pieņēmējiem.
To provinciālismu var novērot gan rīcībā, gan domas plašumā – domājot, runājot, pieņemot lēmumus. Visbiežāk šī sajūta pārņem atgriežoties no ārzemēm, un nez kāpēc pēdējā laikā tas notiek arvien biežāk un biežāk. Laikam ārzemes(pārsvarā Rietumeiropa), tikšanās ar turienes lēmumu pieņēmējiem, uzmanīgi vērojot viņu redzējumu, domāšanu, viņu skatījumu uz pasauli – tas viss arī uz mani iedarbojas un nedaudz atmiekšķē un padara asāku to spēju palūkoties uz lietām nedaudz no distances, no cita rakursa.
Provinciālismu, ko es redzu un saprotu – var izteikt arī citiem vārdiem – tās ir bailes. Bailes pārsvarā no visa kā liela – liela tirgus, lielas pircēju masas, lieliem uzņēmumiem, lieliem apjomiem. Ja pajautāsiet uzņēmuma vadītājam, diez vai kāds atbildēs, ka negrib ieiet lielos tirgos un daudz pārdot, utt.. Bet nez kāpēc tikai retais to ir realizējis. Cik no viņiem ir mēģinājuši kaut vai paņemt un aizbraukt uz uzņēmumu, un tikties ar vadītāju, utt.. Mūsējie nedomā kā to lielo tirgu apgūt, bet domā, ka ražošanas vai pārdošanas jaudas ir par maz, trūkst naudas, utt.. Neko jaunu jau nepateikšu, bez gan to slaveno frāzi – ka jādomā «ārpus kastes» nevis domāt «kastē». Kā teica viens ļoti labs paziņa, šo domāšanu var uztrenēt, pie tam ātri. Pēc manām domām ar to ir par maz – nav jābaidās šīs idejas realizēt. Man liekas, kaut kāda daļa no bailēm sakņojas mūsu sociālajā mantojumā - mazs tirgus(tātad domājam, ka lieli apjomi nav iespējami), lokālpiesaiste – mēs orientējamies pamatā uz vietējo tirgu, tiekam baidīti ar lielajiem kaimiņiem, utt..
Manā izpratnē par provinciālismu es ietvertu arī citas bailes... bailes parādīt savu tukšumu, ko var ļoti veikli mūsu mazajā pīļu dīķītī noslēpt aiz varas, skaļa lozunga, vai «tēla», vai liela auto stikliem. Tukšumu, kuru vērīgas acis ārpus Latvijas pamana uzreiz un piedodiet šādus cilvēkus augstu nevērtē un pat nevēlas ar tiem sadarboties. Tas skaistums ir tajā, ka viņiem ir pilnīgi vienalga mūsu vietējo «kundziņu» sīkmanīgie gājieni. Tādēļ es ar baudu noskatos, kā mūsu «līderiem» tiek ierādīta vieta un tad nereti kā nopērti šuneļi atgriežas mājās, lai stāstītu, kādi tur ir neģēļi un sliktie cilvēki. Kā minēju iepriekš – nav runa tikai par politiķiem.
Par kompleksiem to visu īsti nevar nosaukt, bet par bailēm gan... Tad sanāk, ka vai nu neīstie ir lēmēji, vai mums ir tāda īpatnēja iezīme baidīties. Es domāju puse uz pusi no abiem. Tātad ir jācenšas kļūt brīvākiem no bailēm.
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru