Korejas piezīmes #1 – Pirmais tuvinājums un iedziļināšanās.

Sēžu augstskolā, lekcijas jau kādu brīdi atpakaļ beigušās. Esu atnācis uz tādu kā atpūtas apspriežu telpu saucas skaļi „Global lounge” – tiešām patīkama vieta, ir silts, ir internets un korejiešu jaunieši pasniedz šķīstošo kafiju (pupiņu kafiju šeit gandrīz nelieto, tikai globālo spēlētāju tīkla kafejnīcās – Starbucs un a la tam līdzīgie), atmosfēra mājīga un patīkama.

Nokļūšana līdz.

Jāsaka kā ir – tā atceļošana kopsummā bija diezgan patraka, precīzāk tā smagākā daļa bija ceļojuma nobeigums. Starp citu, lidojums bija loti labs un ērts, lai gan kopsummā mēs ceļojām no Mājas līdz viesnīcai apmēram 27 stundas mīnuss 7 stundas laika starpība tas ir 20 stundas. Lidmašīnā (lidojām ar Finnair gan no Rīgas gan tālāk no Helsinkiem) katrā krēslā priekšā bija monitors un tur varēja skatīties filmas un multenes līdz riebumam – ko gan citu var vēlēties bērns(mēs ceļojam visa ģimene – es, Zane un Elziņa 2 gadi). Pie tam bija ļoti laba izvēle - nu garlaicīgi nebija ne mirkli + krēsli bija ļoti ērti(kas man cilvēkam ar garām kājām ir tomēr svarīgi, bet es nebiju bēdīgs nemaz) + lidmašīna nebija galīgi pilna. Elza gulēja man blakus izstiepusies pa 1.5 krēslu, jo rindā bija 4 krēsli, bet aizņemti tikai malējie divi. Lidmašīna jauna, tīra - nu īsāk sakot forši. Aizlidojām Seulā - Elza bija aizmigusi, tā kā izkrāmējām no lidmašīnas gulošu un ielikām ratos.

Sniegs.

Ar lidmašīnu, kad atbraucām, tas sniegs laikam bija tikko uzsnidzis - skrejceļš netīrīts, viņiem tak laikam vispār to tīrītāju nemaz nav - izskatījās diezgan traki – džeki brien pa sniegu - augsti kājas cilādami, nosaluši kā prusaki. Lidmašīna pat nevarēja lāgā pieparkoties pie ejas, tad nu ar kaut kādu mašīnu to pievilka klāt, jo sniegs redziet bija pa dziļu. Tad 3 vīriņi skrēja ar lāpstām tīrīt ceļu, lai priekšējo riepu var pievilkt – oo tas bija process. Ārā bija nu tāds normāls aukstumiņš -7. Bet es saprotu, ka viņiem tā ir aukstākā ziema pēdējo 10 gadu laikā. Šeit Daegu - sniegam vispār nevajadzēja būt, jo tā vienkārši nav, bet šoreiz bija gan - kādi 3 cm. Un tas jau bija priekš viņiem lielais ārprāc.


Tālāk.

Lai nokļūtu līdz centrālai stacijai bija jābrauc ar metro un kādas 3 reizes jāpārsēžas... Jo lidosta ir apmēram 90-100 km no Seulas centra uz mākslīgās salas. Izskatījās, ka Korejā bija nacionālais „dizāsteris” - sniegs, apm. 7cm. Viņi tak te nabadziņi braukā ar vasaras riepiņām un, protams, kustība uz šosejām bija apstājusies. Tā rezultātā visi, kas var pārsēdās uz vilcieniem, ar kuriem mēs bijām plānojuši braukt. Īsāk sakot beigās bija tā, ka visas biļetes izpārdotas un kādu stundu nācās gaidīt Seulas centrālajā stacijā, lai nokļūtu Daegu, kur mēs tagad dzīvojam. Toties tas vilciens (KTX) gan raķete - vidēji 270-300km/h brauca. Sniegs pa gaisu un aiziet.

Jāsaka kā ir - tomēr Koreja vismaz no ceļošanas viedokļa, nemaz tik moderna nav - ne visās stacijās bija lifti, kas šajā gadījumā mums bija ļoti svarīgi, lai var ar ratiem un 5 čemodāniem uzbraukt. Paldies Dievam, ka mums pretī uz lidostu bija students, kurš vienu koferi manā vietā staipīja, es stiepu 4-us koferus, savukārt Zane ar Elzu... ui... tas bija spēcīgi. Labi, ka Seulā centrālajā stacijā Elza aizmiga, jo citādi būtu pasmagi, bija jāgaida apm. 1.5h, bet kur likties īsti nav – krēsli visi aizņemti, nu īsti silts tur arī nav. Nu bija tur 3 kafejnīcas, kuras bija pārbāztas ar korejiešiem(Seulā tomēr dzīvo ap 4mio cilvēku). Vienā tomēr iespraucāmies. Neskatoties uz to, ka viss ir tik šaurs un maziņš un cilvēku ir nemaņā daudz - viņi virsū gan kaut kā neuzskrien, kas ir labi - kā saka nav vismaz jāgrūstās, jo tad gan būtu pilnīgs čau.

Pirmās trīs dienas es izjutu laika nobīdi – pamosties naktī 3:00 un esi svaigs kā gurķis, miegs nevienā acī, bet tad saproti, ka nu būs vien jāguļ un tā arī aizmiedz.

Pirmie iespaidi Daegu.

Viesnīca ir 5 zvaigznes - krutākais hotelis pilsētā (atrodas pie izstāžu centra), lai gan istaba nav ļoti liela, bet ir ļoti ērti un vietas pietiek. Brokastis ir loti labas, tā kā bez bēdu. Tagad svarīgākie uzdevumi ir atrast lielo veikalu, lai iepirktu piena produktus, kas kā jau man likās būs problēma(viņi šos produktus īpaši nelieto un viņiem piens tiek ražots no pulvera nevis ir īstais piens) un atrast veļas mazgātuvi par normālu cenu, jo viesnīcā tas ir dārgi.

Augstskola ir tāda nu.... kā lai saka, mums ir noteikti modernāka jebkura augstskola...:) protams viņiem ir iespaidīgas pulti sun auditorijas ar diviem projektoriem, utt., bet viss ir orientēts uz pasniedzēju nevis uz studentu ērtībām, vai labāku satura apgūšanu. Cik saprotu šeit arī mācīšanas metodes ir aizvēsturiskas – resp. Ir lekcijošana un viss. Tā kā es pat vairs nelekcijoju, kad tikko uzsāku lekcijošanu, par šodienu vispār nerunāsim. Studenti – grupa ir riktīgs zvērudārzs – ļoti liela dažādība - no angļu valodas skolotājiem beidzot ar biznesa vadību un visi bakalauri, kas sanākuši klausīties stratēģisko vadīšanu. Fūū... tas ir izaicinājums, lai būtu arī kaut kāda jēga no pasākuma viņiem.