Korejas piezīmes #2 – Kaut kas no kultūras...

Korejiešu sabiedrība ir salīdzinoši īpatnēja – tāds salikums no ļoti tradicionālas, ļoti konservatīvas, ļoti maskulīnas kultūras un spējas būt globāliem spēlētājiem (Hyundai, LG, Samsung). Bija viens brīdis pagājušajā nedēļā, kad es biju galīgi samulsis, jo man likās – kā tādi bremzes(piedodiet) ir spējuši uztaisīt kaut ko tādu kā Samsung, LG, utml.. Kā redzams ekrānā tas ir iespējams, bet tas ir iespējams dēļ daudziem faktoriem, kuru kombinācija nodrošina tādu iespēju:
1. Izglītība. Pamatā visi maksātspējīgie studenti pēc bakalaura studijām mācās ASV labākajās universitātēs.
2. Nauda. Japāna šajā ekonomikā ir iepludinājusi milzīgus līdzekļus, kā kompensāciju par Korejas karu. Viņi jūtas vainīgi par to. Resp karš šeit bija pabriesmīgs – tas bija tāds sava veida genocīds, kad tika vienkārši izslaucīti un nogalināti cilvēki, kuri bija vai nu dienvidnieki, vai nu ziemeļnieki. Karš beidzās 1965. gadā.. Līdzīgi dara arī ASV, jo šeit ir milzīgas kara bāzes un kā zināms katra kara bāze par savu atrašanos maksā un ne maz.
3. Valsts protekcionisms. Resp. gan LG, gan Samsung bija monopoli – legāli monopoli. Arī joprojām tiek ļoti sargāti, tirgus tiek valsts regulēts lielā mērā. Piemēram, I-Phone šajā tirgū var nopirkt tikai mēnesi, tas tika mākslīgi aizturēts, lai vietējie paspēj izstrādāt alternatīvas.
4. Strādīgums. Cilvēki šeit strādā ļoti daudz. Cits jautājums vai pietiekami intensīvi, bet strādā ļoti daudz. Resp. darba diena Samsung sākas 6:00 un beidzas 21:00. Viņiem gan strādāt ne vienmēr nozīmē tiešām strādāt, tas nozīmē būt pieejamam. Viņi bieži nosnaužas pēc pusdienām turpat darba vietā uz galda vai zem galda.
5. Nācijas naudas orientācija. Tas ir ļoti labs tonis, ja Tu daudz strādā, visa tauta ir mentāli orientēta uz naudas pelnīšanu. Varētu teikt, ka viņiem ģimenes dzīve īsti nemaz neeksistē, jo nav jau īsti kad. Sociālais stāvoklis nosakās pēc naudas daudzuma, mašīnas kāda Tev ir.

Resp. šie ir daži, bet vieni no spēcīgākajiem faktoriem, kas nosaka šis valsts darbošanos.

Citas īpatnības.
Šajā valstī viss lielākoties ir pakārtots vīriešiem. Pat viesnīcas numuriņā, ja ir šampūns vai ķermeņa losjons, vai matu želeja – tam visam ir vīriešu smarža – tas nav domāts sievietei. Sieviete te nekad nevar ieņemt tādu stāvokli kā vīrietis, saņemt tik lielu algu kā vīrietis. Piemēram, viesnīcā, kurā mēs dzīvojam ir sauna, bet tā ir vīriešu sauna, kur sievietēm nav ļauts iet. Sievietēm saunas nav. Ir arī publiskās saunas, bet tur sievietes noteikti ir nodalītas no vīriešiem, resp. katrs atpūšas pa savam. Ģimenei šeit ir vairāk funkcionāla ne emocionāla nozīme – tas ir vairāk darījums, nevis jūtas. Šī iemesla dēļ ir ļoti populāri „mīlas moteļi”, kuru apmeklē vīrieši pēc smagās darba dienas. Visi to zina un to pieņem – tas noteikti netiek nosodīts.

Par konservatīvismu. Tas izpaužas arī savstarpējās attiecībās – resp. tiek uzturēta ļoti izteikta hierarhijas distance – vecāks vīrietis nedrīkst uzrunāt vārdā jaunāku vīrieti, tikai uzvārdā, līdzīga vecuma un sociālā stāvokļa cilvēku jā drīkst tā uzrunāt. Piemēram, es biju lietišķākās pusdienās vairākas reizes, sevišķi ja piedalās pēc ieņemamā amata augstāks cilvēks, viņš nekādā gadījumā nesēdēs Jums blakus, bet pretī. Jāsaka kā ir – no sākuma to bija grūti saprast un pieņemt, bet kad Tu labi izproti šo sociālo stratu jautājumu, tad savukārt to izmantot ir ļoti ērti. Ir ļoti viegli viņus pārsteigt un samulsināt ar savu izturēšanos, jo viņi ātri uztver to, ka Tu saproti šo sociālo nošķirtību. Tāda rīcība viņos izraisa cieņu un respektu, man liekas, ka man tas izdevās. Kad stāstīju Zanei, kā es to panācu, viņa smējās vēderu turēdama, jo pēc idejas tas bija teātris, kuru viņi kā saka „nopirka”. Savukārt ārzemniekam iegūt viņu respektu ir ļoti grūti, jo viņi mūs tāpat uzskata par dīvainiem.

Šobrīd ir sajūta, ka visa universitāte zina par manu klātbūtni šeit, jo izskatās, ka esmu aktīvākais pasniedzējs no visiem. Es runājos ar visiem pasniedzējiem, mēģinu saprast, kas un kā, mēģinu iepazīt vietējo apmācības sistēmu, cenšos noorganizēt Korejas studentu braucienu uz Eiropu un RTU studentu braucienu uz Koreju, lai apmeklētu uzņēmumus, iepazītu savā ziņā viņu fenomenu. Tas, kas viņus visvairāk šokē ir ātrums ar kādu tas viss notiek. Laikam viņi netiek tādam tempam līdzi, jo viņi ir ļoti pārsteigti, ka es jau nākošajā dienā esmu gatavs runāt tālāk par sadarbību.

Nu ir jau vēl visādas dīvainības – Nedrīkst sadzert ar jaunāku, bet tikai ar sava vecuma cilvēku, alkohola trauciņš ir jātur ar divām rokām nevis ar vienu, ja nav ar ko sadzert(sava vecuma), tad jāpagriežas pret austrumiem, lai izdzertu glāzīti, utt., utjpr..