Korejas piezīmes #4 - Lietas pie kā pierast.

Ir dažas lietas, kuras eiropietim ir pagrūti izprast un pie kā pierast šeit – mums tas ir jātrennējas, lai pierastu.

1. „Stulbās sejas” barjera.
Piedodiet par savādo nosaukumu, bet es to tā sauktu, resp. paskatoties uz viņu sejām un reakcijām, kad ir jākomunicē bieži liekas, ka viņi sataisa tādu seju, ka liekas – nu viss šitie ļaudis ir pilnīgi duraki. Lai man, protams, atvaino korejieši par tādu, ja tā var tikt, necieņu pret viņiem, bet es domāju, ka katrs Eiropietis ar to sastopas. Tikai ziniet kā - visi ir tik pieklājīgi un līdz riebumam politkorekti, ka saka, nu jā viņi varbūt līdz galam neizprot, ko es gribēju teikt, vai tas, ko es teicu nebija pietiekami labi noformulēts. Es saku kā ir – viņi izskatās stulbi. Jo tā seja mūsu izpratnē pauž tādu stulbumu, ka neko citu tu vienkārši nespēj iedomāties. Un tad ir tas smagākais punkts, ka pie tā ir vienkārši jāpierod, un tam ir jāpārkāpj pāri, jo viņi nudien nav stulbi un tā ir liela kļūda tā domāt. Viņiem vienkārši ir tādi sejas vaibsti, kas pauž aizdomāšanos, bet mūsu acīs izskatās, ka viņš rāda stulbu seju un pie tam vēl smaida(eiropietim izskatās, ka stulbi smaida). Resp. tā bija pirmā lieta, kam bija jātiek pāri, neuzskatīt viņus par stulbiem, dēļ sejas vaibstiem, kādus mēs tos redzam (cik nav redzētas filmas kur resnais eiropietis domā, ka aziāti ir zemāka šķira un ir stulbāki cilvēki – tā nav, ticiet man – tā nav).

2. Ievērot hierarhijas principu – uzturēt barjeru!
Un tā ir otrā grūtība ar ko ir jāsaskaras. Jo mēs esam pieraduši, ka visi cilvēki ir plus mīnus vienādi un mēs attiecamies pret visiem iesākumā draudzīgi, mēģinām sadraudzēties, vismaz iepazīties, utml., bet nekādā gadījumā nesākam ar sociāla stāvokļa ievērošanu, mākslīgas barjeras un attāluma ieturēšanu. Bet tā ir lieta, ko šeit ir jāievēro, attiecībās ar studentiem, attiecībās ar pārējiem pasniedzējiem. Resp, ja Tu esi pasniedzējs, tad studentam ir jāļauj nākt pie Tevis nevis Tu pieej pie darba grupas, ja viņiem ir jautājums, jo ja Tu tā nedari, viņi nejūtas labi, viņi ir apjukuši. Jo pasniedzējam vai vecākam vīrietim ir daudz lielāka vara un autoritāte (nesalīdzināmi lielāka) nekā mūsu sabiedrībā. Ir jāiemācās būt snobiskam, bet vienlaikus pietiekami draudzīgam. Arī tas nav viegli. Jāpierod pie tā, ka to ko Tu saki, tas tiek uztverts kā aksioma – Tavi spriedumi, teiktais netiek apstrīdēts. Īstenībā tā ir arī liela atbildība par teikto vārdu(protams, ja Tev ir tāda iekšējā atbildība). Vai šādās kategorijās domā arī vietējie pasniedzēji es nezinu, es domāju atbildību. Resp. ir jāprot apieties ar varu un to lietot, jo tā Tev tiek piešķirta.