Atšķirības starp Eiropas un ASV darba attiecībām un ne tikai...

Es nevaru vien likties mierā nedomājot kāpēc pastāv tik lielas atšķirības starp ASV un Eiropas ekonomiku, kāpēc ASV ekonomika tiek uzskatīta par konkurētspējīgāku, kāpēc runājot par pasaules krīzi nereti nākas dzirdēt, ka tad, kad atveseļosies ASV tad arī visa pasaule atveseļosies? Tai pat laikā atceros, kad biju ASV 1999. gadā es klausījos kādā uzņēmējā, kurš man ar patiesu sašutumu jautāja – nu kāpēc mēs te ASV «rukājam» pa 12 stundām dienā, bet Jums Eiropā ir 8 stundu darba diena, svētki, atvaļinājumi, utt.., bet rezultāts mums sanāk tāds pats. Nu.... nav jau gan tāds pats.

Mans tīri kā nespeciālista viedoklis jeb fakti, kuri grozās pa manu galvu: ASV iedzīvotāju ziņā ir nu tā rupji tikpat cik Eiropā. Bet ~2x mazāk kā Ķīnā, Ekonomikas apjomu ziņā ASV ir Nr2, Ķīna Nr1, Eiropa laikam Nr3. vai 4., bet ne 1. vai 2.

Jautājums - kāpēc tā? Nu kāpēc viņi ir «labāki» par mums? Visu pirms laikam ir tas, ka ASV patētērtājkultūra ir daudz izteiktāka kā Eiropā, Man liekas, ka ASV darba devēji un darba ņēmēji tik ļoti neizliekas, kā pie mums attiecībā uz darba attiecībām. Ja man kaut kas nepatīk – esi brīvs (tas no darba devēja un ņēmēja viedokļa). Pie mums emocijas ir jāapslāpē, jo tas nav politkorekti, mums ir pabalsti, uzteikuma termiņi, kolektīvie līgumi, arodbiedrības un visādas citādas normas un regulas kā iemesla pēc darbinieks vai darba devējs nemaz tik viegli nevar šķirt to īstermiņa laulību, kura saistīta ar daba līgumu. Protams, visam ir medaļas otra puse, nerunāsim tagad par to, bet gan par to sastrādāšanos.

Arvien biežāk tiek runāts par to, ka darba attiecības ir faktiski kā attiecības starp diviem uzņēmējiem, vienā pusē ir uzņēmums un otrā pusē ir indivīds. Pēc būtības šīs savstarpējās attiecības pastāv tik ilgi kamēr abām pusēm tas ir izdevīgi. Tiktāl viss ir skaidrs, tikai konstatējot, ka kādai no pusēm tas nav izdevīgi šo sadarbību nemaz tik viegli nevar izbeigt, jo pastāv baigās barjeras. Un tad mēs sākam viens otram atkal izlikties, ka darba devējs it kā ciena darbinieku, to motivē, utt.., bet paslepus meklē veidus kā to atlaist. Savukārt darbinieks izliekas, ka ir ļoti lojāls savam darba devējam, bet paralēli visu laiku staigā pa intervijām.

Nu super – viens otram izliekamies un to sauc par lojalitāti vai motivācijas sistēmām, kā saka piespiedu laulība. Kurš tad ir ieguvējs no šis piespiedu laulības? Es jau gan domāju, ka ar šo piespiedu laulību mēs iemācamies un vairojam tikai un vienīgi negatīvās emocijas... Kāpēc krīzes apstākļos visupirms atlaiž personāla daļas darbiniekus? Tādēļ, ka izlikšanās dārgi maksā un uzņēmumos pāriet uz reālām attiecībām, bez visiem tiem izskaistinājumiem un izlikšanās. Tagad padomājam par tēmu «emotional tolerance» kura ir aktuāla ASV – pie viņu savstarpējām darba attiecībām un mūsu «emotional tolerance», kur rupjība, uc. vadības negācijas darba vietās tiek «amortizētas» ar personāldaļu palīdzību nevis pa tiešo... Oi, cik mums vēl tālu augt līdz ASV līmenim šajā ziņā.

Protams, neaizmirsīsim medaļas otru pusi.... tikai es gribu pajautāt – sakiet nu kādēļ pastāv uzskats(acīmredzams pamatots), ka karjera, kuru Tu vari iegūt ASV gada laikā ir līdzvērtīga karjerai, kuru Tu vari iegūt Eiropā 3 gadu laikā? Varbūt viņi ir daudz atvērtāki talantiem, nevis tiem kas labi prezentējas vai ir kāda draugi, radi, paziņas, varbūt viņi mazāk izliekas, varbūt vienkārši ir tiešāki un īstāki....?