Korejas piezīmes #5 - Par studentiem, studijām – pārsteigumi, pārdomas.

Mana studentu grupa ir ļoti raiba. Sākot no pirmā kursa arheologiem līdz 4. kursa biznesa vadības studentiem. Protams, arī sapratnes un uztveres ātrums ir atšķirīgs un kā jau visur pasaulē ir arī studenti, kuriem ir vajadzīgi tikai kredītpunkti 

Ar ko tad raksturojas šejienes publika? Nu, pirmkārt, jau ar to hierarhijas ievērošanu par ko rakstīju iepriekš. Otrkārt, viņi tomēr kautrējas runāt, jo viņi uztraucas par savu angļu valodu un ne tik daudz varbūt manā priekšā kā savu kursa biedru priekšā. Resp. viņos ir lielas bailes kļūdīties, tādēļ viņi cenšas nerunāt, bet klausīties. Resp. jautājumi no auditorijas visdrīzāk netiks sagaidīti. Ja viņiem kaut kas nav skaidrs, viņi pēc lekcijas pienāk un pajautā. Savukārt ja tiks uzdots jautājums auditorijai, viņi apmulst un zaudē arī pēdējās angļu valodas paliekas  resp. neatbild. Lai gan reaģē uz jokiem vai, piemēram, pārsteidzošām lietām, kas viņiem ir pārsteigums. Liela problēma ir angļu valoda, jo pa lielai daļa viņi saprot, bet nespēj paši runāt.

Trešā lieta, kas traucē manam priekšmetam – stratēģiskā vadīšana ir tas, ka Āzijā nav pieņemts izteikt savu viedokli augstākas hierarhijas cilvēkam(pasniedzējam) un nav pieņemts uzdot jautājumus. Ja Tu uzdosi jautājumus, tad visdrīzāk pēc lekcijas Tev prasīs – nu Tu slims esi vai, kas Tev vainas? Resp tas, ka nav pieņemts izteikt viedokli, jo tas nav pieklājīgi. Nu tas drusku traucē manā tematā, jo viņiem visu laiku ir jāizsaka viedoklis, jādomā, jāanalizē. Tādēļ sanāk, ka es viņus baigi „stūmu sienā”, ka jārunā, jāprezentējas. Es domāju, tā prezentēšanās lieta viņiem bija liels pārdzīvojums - kursa laikā 6 prezentācijas. Lai arī ne garas, tomēr – publiski jāuzstājas, jākļūdās(kas ir neizbēgami runājot) un jāklāsta savs viedoklis- resp. viss pretrunā iepriekšējai pieredzei.

Par pašām prezentācijām, nu tas ir viens numurs, kur viņi mani tiešām paņēma uz izbrīnu. Pašas prezentācijas tiek sagatavotas tik augstā līmenī, ka es varu teikt, ka mūsu studenti viņiem var pienest tikai ūdeni. Tas bija reāls šoks. Otrs šoks man – man bija iespēja parunāties ar vienu no pasniedzēju asistentēm, kura ir arī manā klasē – es pajautāju, cik ilgi viņi gatavoja prezentāciju, kura bija tiešām super. Viņa teica, ka jā atzīme esot ļoti augsta (10) un ka esot bijis vērts 9 !!!!!!!!! stundas gatavot prezentāciju. Vai Jūs varat stādīties priekšā, ka mūsu studenti 9 h gatavotu vienu 10 min prezentāciju, kuras kursā 6-7 gab.. Vot tas bija numurs! Nu tiesa ar to runāšanu viņiem, protams, ir švaki. Viņi pārsvarā nolasa to, kas ir rakstīts uz ekrāna, jo tā dara visi pasniedzēji skolā. Resp verbālā prezentēšanas prasme ir blāva, bet saturs un kā saka - bilde ir reāli pārsteidzoši augstā līmenī. Tas vēlreiz un vēlreiz deva man iespēju mācīties par tēmu – „stulbā seja”. Jo, protams, ka tiek uzdoti „muļķīgi” jautājumi, rādītas „stulbas sejas” grupas darbos, lekciju laikā un es vēlreiz un vēlreiz pārliecinājos, par savas teorijas patiesumu, ka viņi galīgi nav stulbi un arī arheologs ir spējīgs ļoti labā līmenī (ko būtu jāpamācās pat mūsu MBA studentiem) izanalizēt uzņēmumu.

Bija arī viens starpgadījums visā tajā mācību procesā. Kursā biju paredzējis 2 kontroldarbus un gala eksāmenu. Pēc otrā kontroldarba saņēmu anonīmu e-pastu, ka nu esot redzēti kādi 3 studenti, kas noraksta, kas nav atļauts. Opā.... Pie tam formāts kā tas tika pasniegs bija tiešām aziātu kultūras paraugstundas cienīgs. Būtība tāda - es dodu iespēju studentiem 5 min ieskatīties savās piezīmēs un tad ir jāraksta esejas veidā atbildes uz 5 jautājumiem. Tas ir kontroldarbs. Tad e-pasts bija sekojošs: „Sakiet lūdzu vai bija atļauts skatīties piezīmēs pēc 5 minūtēm. Es redzēju, ka daži studenti(neredzēju viņu sejas) izmantoja piezīmes arī pēc 5 minūtēm un es domāju, ka tas nav pareizi. Es ilgi nespēju saņemties uzrakstīti jums vēstuli, bet tomēr to izdarīju.” Nu es nokonsultējos ar vietējo Anglieti, kā reaģēt uz šādu situāciju un pieņēmu lēmumu, ka kontroldarbs, kas rakstīts tiek atcelts un bez iepriekšēja brīdinājuma uzlieku nākošo kontroldarbu, kurš aizvietos iepriekšējo ar citiem jautājumiem. Kad to pateicu auditorijā – ka man ir info, ka ir norakstīts, ka tagad būs nākošais kontroldarbs, normāla (manā uztverē) reakcija būtu vispirms pārsteigums sejās un tad škrobe, ka atkal jāraksta un ko Jūs domājat .... – pilnīgi nekādas reakcijas, visi ātri sameklēja lapiņas un rāmi rakstīja.... Fūūūū... vot ko nozīmē respekts – profesors nolēma, mēs darām – nekādu iebildumu...

Tad interesanti bija paklausīties tīri profesionāli, kas viņus uztrauc un kam viņi pievērš uzmanību analizējot uzņēmumu ārējo vidi. Resp., kādi faktori viņiem ir būtiski. Var redzēt, ka analizējot ārējo vidi viņi ļoti līdzīgi kā mūsu studenti un arī uzņēmēji ir ļoti orientēti uz vietējo tirgu un patēriņu. Tiesa lielie uzņēmumi ir pilnīgi pretēji, tur lien ārā jau globāla rakstura faktori. Bet principā var just, ka domāšana ir diezgan lokāla, bet tas varētu būt arī šīs universitātes īpatnība, jo tā ir reģionāla universitāte. Viņi piemēram pilnībā ignorē resursu izsmeļamības jautājumu, resp tiek uztverts pašsaprotami, ka resursi ir un viss. Ka būs dārgāki, ka var beigties.... hmm, tiešām? Zaļās enerģijas iegūšana – hmm interesanti... Viņi arī uztraucas par demogrāfiju, ka iedzīvotāju skaits vairs nepieaug tik strauji, kā agrāk, ka nebūšot tik daudz pircēju (nam bi vaši probļemi). Tiek runāts, ka ārējos tirgos ir ļoti daudz ierobežojumu, kaut gan viņu pašu tirgus ir ļoti regulēts tirgus(to viņi kaut kā neredz) , sevišķi smagi esot Eiropa. Bet tādi faktori, kā, piemēram, lojalitāte, demogrāfija, vai ekonomiskie faktori, kultūras faktori ir diezgan nesvarīgi viņiem. Tas ir interesanti.... Savukārt, kad viņi analizē uzņēmumus, analīze ir tiešām kritiska un parādās interesanti aspekti par uzņēmumiem, piemēram, viņi kritizē Hyundai, ka tas ir „Stuck in the midle”. Ka Samsung nespēj sasniegt savus mērķus, utt.. Viņi runā par atkarību no Japānas par sīko čipu piegādi, utt.. ļoti kvalitatīvi un pamatoti.

Viens no pasniedzējiem stāstīja, ka esot ļoti atšķirība starp Seulas studentiem un pārējiem. Ka pēc idejas varot pat vizuāli atpazīt studentu no Seulas, jo tie ir pašpārliecinātāki un arī esot labāki – nu kā saka nosmeļ krējumu!. Pašas universitātes ir labākas, utt... resp. vidējā Korejieša sapnis ir izmācīties Seulā un tur strādāt. Pilsēta ar 22 miljoniem iedzīvotāju – tā, lūk!